Aktrises Dzidras Ritenbergas erotiskais strāvojums

Pēckara Rīgā ieradās pilnasinīga dundadzniece ar poļu asinīm – vēlējās kļūt par aktrisi. Māte, arī reiz lolodama teātra sapni, atbrauca līdzi, pavadīja uz iestājeksāmeniem, sarunāja gultas vietu pie senas draudzenes… Pēcāk – sūtīja naudu, pilnu mugursomu pārtikas, cik nu šuvējas iztikšana ļāva. Teātra muzeja krātuve glabā Dzidras ar roku rakstītās memuāru lapiņas, tajās uzejams arī teikums: «Jaunība ir stipra, es izturēju, un ēdiens man vairs nebija galvenais.» Tas gan neatcēla ģīboņus no neēšanas un pagurušas sirds… Nodevīgā sirds – dzīvespriecīgā Dzidra reizēm nevarēja vienā paņēmienā pāriet pāri ielai. Visu mūžu mamma būs Dzidras uzticamākais balsts, sadzīves uzraugs, skaistāko tērpu šuvēja.

Uz viņas izrādēm pirmās desmit rindas izpirkuši vīrieši vien.

Kad 40. gadu beigās Dzidra pabeidza Drāmas teātra studiju, pasniedzēji atzina – spēcīgs temperaments un raksturlomu talants. Tomēr Rīgas teātrim viņa nebija vajadzīga. Liepājas teātrī dzīve bija sūra: aktieriem alga maza, vietējā lombardā iegūla viss, kam bija kāda vērtība, bet izpirkt Dzidra neko nevarēja. Glāba treknās reņģes Liepājas tirgū par 10 kapeikām kilogramā… 

Mirdzēšana

Toties skatītāji bija sajūsmā – Dzidras erotiskais strāvojums un tīkamās formas vilināt vilināja. Uz viņas izrādēm pirmās desmit rindas izpirkuši vīrieši vien. Teātra galvenais režisors šo interesi meistarīgi lietojis kases papildināšanai: Margaritas Gotjē lomas tērpam Kamēliju dāmā vēlējis visdziļāko kleitas izgriezumu. «Tā ir nauda, meitiņ,» viņš Dzidrai teicis. Vēlāk dzīve aizvedīs Ritenbergu uz Krievu drāmas teātri, tad – mīlestība aiznesīs uz Maskavas Staņislavska drāmas teātri. Tur veiksmīgi izmantos arī Dzidras īpatno Baltijas akcentu ar viegli stiepto O, tikai tur to sauks par Pievolgas akcentu – privolžskij.

Tomēr Dzidras Ritenbergas trumpis bija skatiens kino kamerā. Un skaistie sejas panti ar vēja atglaustiem matiem. Eiropas kino vēsture šo aktrisi atcerēsies pēc vienas vienīgas 50. gadu lomas. Tā bija zvejniekciema skaistule Malva ukraiņu filmā. Tā bija Dzidras pirmā mirdzēšana. To vienmēr atgādinās Venēcijas kinofestivāla skates arhīvs, kur filma Malva reiz lepni prezentēja Padomju Savienību, bet Ritenbergai atnesa Volpi kausu. Mūsdienu acīm visai naivais kinostāsts aktrisei atvēra plašo padomiju, lomas atnestās slavas pietika visam mūžam. 

Lepnā zvejnieku meitene Malva un viņas saldais grēks. Ir piecas filmas epizodes, kurās Ritenberga jūs apbur bez variantiem. Pirmā – kadrs, kurā viņa šajā filmā parādās. No burulaivas jūras krastā izlec žilbinoši vitāla būtne atglaustiem matiem, piegulošā blūzē, ap slaido kaklu sarkanas krellītes, sudraba auskari. Nākamajā epizodē Malva slāviski apsietā lakatā sēž kopā ar tīklu lāpītājām, viņas lūpas dzied skumju melodiju. Trešā ir epizode krogā – Malvas pavedinošā deja ar lakatiņu bajāna mūzikas pavadībā. Ceturtā – pelde jūrā no laivas ar visām drēbēm un smiekli. Bet visspožākais kadrs ar Ritenbergu šajā filmā ir – mīļākā piekautas Malvas smaids un plecs, ko atkailina noslīdējusī blūze… Un vārdi: «Nedusmoju – jo mīlot siti. Es tev par to samaksāšu. Oh, kā samaksāšu!» 

Viņa ierakstījusi memuāru lapiņā: «Ne vienmēr tas, kas labs gultā, var noderēt skatuvei.»

Bet viss sācies tā. Pēc Maksima Gorkija stāsta veidotās filmas režisors Vladimirs Brauns Malvas lomai piemērotu aktrisi izmeklējies gan turpat Kijevā, gan Maskavā un Ļeņingradā. Tad viņš iegriezies Rīgā un nonācis vietējās studentu filmas Cēloņi un sekas tapšanas laukumā. Memuāru lapiņās Ritenberga raksta, ka tieši tur arī Brauns viņu noskatījis – starojošās Apmaņa kundzes lomā. Tajā Dzidra spoži nospēlējusi smuku maitu. Tādas aktrises režisori ierauga un ilgi patur prātā. Uz filmēšanu Kijevā Dzidra aizbrauca kopā ar tulku, jo nesaprata ne vārda. Tas, ko redzam uz ekrāna, ir Dzidras paštēls – viņa nesaprata, ko režisors saka. Pāris mēnešu viņa bija tikai krieviski iekalusi no galvas lomas tekstu. 

Venēcijas kinofestivāla dibinātāja grāfa Volpi vārdā saukto kausu Dzidrai Ritenbergai piešķīra 1957. gadā. Tā ir viena no prestižākajām godalgām, ko par darbu var saņemt aktieris. To saņēmusi Katrīna Denēva, arī Annija Žirardo, Anna Manjāni… Ritenberga ir vienīgā latviete, kas saņēmusi šāda ranga balvu. Kā jau var domāt, padomju funkcionāri Dzidru pēc balvas uz Venēciju nelaida. Kauss pie aktrises nonāca pa apkārtceļiem daudzus gadus vēlāk. 

Laimīgā 

Skumji, ka Ritenbergas vitālā seksualitāte un varoņlomas tā arī palika 50. un 60. gadu sākuma kinoekrānos. Pārāk agri viņas karjerā ienāca vienīgi kundzīšu raksturlomas. Daudz par agru. Jā, filmējusies aktīvi, bet tās lielākoties bijušas epizodiskas vai labākajā gadījumā otrā plāna lomas. Protams – allaž spilgtas. Tagad Ritenbergu atceramies galvenokārt kā Mirdzu no filmas Mans draugs – nenopietns cilvēks vai Ernu no Ilgā ceļa kāpās… 

Iemesls ir gana skaudrs – mainījās tēlu mode. 60. gadu pasaules un padomju kino no pirmā plāna varoņu lomām pamazām vien atstūma sievietes ar pilnasinīgu miesasbūvi. Dzidra iedzimtās sirds slimības dēļ kļuva aizvien apaļīgāka, kaut joprojām ārkārtīgi pievilcīga un harmoniska neklasiskā standartā. Tomēr ekrāns pieprasīja arvien zēniskāku tēlu. Jau savulaik Liepājas teātrī režisors Mūrnieks Dzidrai bija atgādinājis sentenci, ko viņa ierakstījusi arī memuāru lapiņā: «Ne vienmēr tas, kas labs gultā, var noderēt skatuvei.»

Lai vai kā, Ritenberga bija laimīgs cilvēks: viņas iespēja aktieriski atklāties pārsteidzoši sakritusi ar talanta uzplaukuma laiku. Kad pēc vairāku gadu dzīves Krievijā Dzidrai Latvijas teātros vieta vairs neatradās, viņa izvēlējās sabiedrisku aktivitāti un režisūru kā karjeras galveno līniju. Sākumā varbūt – ar skumjām, vēlāk – kā veidu, lai sarunātos ar pasauli. Dzidra bija jūtīga režisore – psiholoģe ar pietāti pret otra personību, maigi valdonīga, tomēr tieša, asu mēli. Erudīcija viņai ļāva sprēgāt kodīgās piezīmēs. Bija bauda vērot, kā viņa aizstāvēja savas filmas. 70. gadu vidū Ritenberga ieguva arī režisores diplomu – ar visu slimo sirdi, paralēli darbam Rīgas Kinostudijā. Tur tapuši visi astoņi viņas režijas darbi. Galvenā izjūta – centieni paplašināt sievietes tēlojumu. Debijas filma – Šīs bīstamās balkona durvis (1976) ar tolaik jaunajiem aktieriem Ligitu Skujiņu, Pēteri Gaudiņu un Vari Vētru galvenajās lomās, pēc kritiķu teiktā, bija visīstākais dzīves dokuments. Tā uzjundīja diskusijas par jauniešu morāli. Atceraties? Vara Vētras spēlētais varonis ar draugiem filmējis ar slēpto kameru – meiteni, kas velti nogaidījusies puisi, kurš randiņu nolicis jaunbūves teritorijā. Meitene paslīdējusi, iekritusi būvlaukuma tranšejā… 

Dzidras Ritenbergas dzīve bija jutekliski uzlādēts lauks – kā pretspēks sirds vājumam.

No visām Ritenbergas filmām man vistuvāk pie sirds ir melodrāma Vakara variants (1980) ar Astrīdu Kairišu galvenajā lomā. 36 gadus vecā skolotāja Anna pēc institūta beigšanas nonāk darbā provinces pilsētas vakarskolā un pret savu gribu iejūk audzēkņa ģimenes attiecībās… Filma padomju cenzūras spiedienā ir visādi salabota, tik un tā tajā ir milzum daudz burvīgu nianšu – Kairišas acīs, tērpos, dialogos… Turklāt savu pirmo kinolomu te izspēlē Juris Žagars un Diāna Zande. Jā, Ritenberga ir talantu atklājēja. Tā bija viņa, kas ekrānam parādīja jauniņo Ģirtu Ķesteri – kā neaizmirstami cinisko, bet labsirdīgo Zjabļiku filmā Māja bez izejas (1988). Jaudīgajā filmā par mīlestību Valsis mūža garumā (1990) Dzidra izstāstījusi pēckara Kurzemes mežos sakņoto bērnības draudzenes stāstu; kino pasaulē un galvenajā lomā ievedot tobrīd sešpadsmitgadīgo Baibu Broku – skaisto meiteni ar lielajām acīm. 

Augstā dziesma

Bet es gribu jums stāstīt par Dzidras Ritenbergas sievišķību. Par viņas skaudro personīgo likteni. To man palīdz atklāt viens no aktrisei tuvākajiem cilvēkiem – Ritma Ritenberga, iepriekš nekad mediju neuzrunātā krustmeita. «Dzidrai ilgi nebija bērnu, un desmit gadu līdz meitas Žeņas piedzimšanai viņa mani pozicionēja kā savu meitiņu. Dzīvoju viņas mīlestības saliņā, viņa bija mana Augstā dziesma. Vēlējos izskatīties kā Dzidra, kustēties kā Dzidra un ēst gribēju kā Dzidra – viņa varēja paņemt aukstu kartupeli un ēst kā pasaulē gardāko augli… Kopēju viņu. Dzidrai bija kažoks, arī man viņa atveda kažociņu. Un apsēja lakatu, kā toreiz bija modē, – ar iekšpusē paslēptiem stūrīšiem. Viņa ienesa manā dzīvē metropoles kultūras elpu – no Maskavas veda žurnālus Inostrannaja literatura, nežēloja naktis ilgām sarunām. Sākumā dzīvojām cieši kopā komunālā dzīvokļa istabā, ārkārtīgā šaurībā, stipra, draudzīga ģimene – pieci cilvēki. Vakarā raskladuškas bija jāizliek, no rīta – jāsavāc. Kad Dzidra dabūja Volpi balvu un atbrauca Krievijas žurnālists, tad momentāni sacēla trauksmi, ka māksliniece dzīvo tādos apstākļos. Tā visi kopā pārgājām no mazāka dzīvokļa uz lielāku, tad vēl lielāku… Beidzot Valdemāra ielā jau dzīvojām reprezentablā vietā ar parketa grīdām. Dzidras uzstādījums – apkārt jābūt plašumam, lietām jābūt glītām.»

Dzidras Ritenbergas dzīve bija jutekliski uzlādēts lauks – kā pretspēks sirds vājumam. Viņa neatvairāmi iedarbojās uz vīriešiem un varēja dabūt jebkuru, visspožāko. Un mīlēja trīsreiz. Tās izrādījās ievainojošas mīlestības – katra pa savam. 

Vispirms otrā kursa studentes dzīvē ienāca Liepājas meiteņu un sieviešu elks aktieris Voldemārs Akuraters, dzīves garšas pazinējs, vīrietis ar lielu libido (vēlāk – dziedātājas Ievas Akurateres tēvs). Toreiz viņam bija divdesmit astoņi gadi, Dzidrai – vien astoņpadsmit. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. It kā nekā īpaša – garš, kaulains puisis…

Tomēr vēl gadiem ilgi Liepājas dāmas jūsmojušas, kādi Akurateram bijuši zīdaini mati ar rūsas nokrāsu un cik viņš bijis elegants, kādām skaistām rokām. Teātra muzejam nodotajās atmiņu lapiņās Dzidra pēc gadiem ierakstīja: «Viņa koptēls – tas pauda dzīves pieredzi, māku apieties ar sievietēm, un sievietes tas pievilka kā magnēts. Viņa zaļās acis aptvēra visu uzreiz, ieslēdzot tur arī mani…» Iemīlējās arī Akuraters un Dzidras dzīvē palika uz raibiem sešiem gadiem. Kādu vakaru pēc izrādes viņu arestēja čeka un aizsūtīja uz Sibīriju. Dzidra sūtīja paciņas, gaidīja, līdz uzzināja par mīļotā sānsoļiem. Izrādījās, ka pat abu laimīgākajos laikos Akuraters nav bijis uzticīgs. Pēc daudziem gadiem Dzidra sadraudzēsies ar viņa pēdējo sievu rakstnieci Dagniju Zigmonti, kura uzrakstīja scenārijus Dzidras divām pēdējām filmām. Bet par Akurateru viņas neesot runājušas. Īpaši pēc tam, kad aktrise nejauši ieraudzījusi, ka Dagnija vīra istabā visu saglabājusi kā tajā rītā, kad viņš aizgājis no aknu cirozes, – sakaltušas puķes vāzē, halāts uz gultas, čības…

Sadegšana

Divdesmit sešu gadu vecumā Ritenberga Kijevas restorānā satika vienaudzi – šarmanto Vjačeslavu Tihonovu, slaveno Štirlicu no 70. gadu populārā seriāla Septiņpadsmit pavasara mirkļi. Tie bija četri gadi kaislības ar citas sievietes vīru – ilgošanās ar telegrammām, stundām ilgām, maigām telefona sarunām ar Maskavu no Mellužu centrāles, retas kopīgas diennaktis. Aktrises arhīvs glabā arī tā laika fotogrāfijas: abi slēpo Kurzemē, pozē, piekļāvušies viens otram, jūrā iebriduši… Tomēr jaukais, inteliģentais Tihonovs izrādījās aprēķina cilvēks, draugi par to brīdinājuši, taču Dzidra neklausījās. Aktieris nebija šķīris laulību ar talantīgo krievieti Nonnu Mordjukovu, viņiem bija dēls. Kad ģimenei Maskavā solīts plašs dzīvoklis, Tihonovs atgriezās ģimenē. «Saproti mani pareizi…» viņš sacījis Dzidrai. Ritma Ritenberga: «Dzidra runāja par Vjačeslava mazdūšību. Pēc vairākiem gadiem abi satikās kādā pasākumā, bet viņš pagāja garām pat nepasveicinot, jo – blakus bija sieva.» Īsti Štirlica garā.

Urbanskis gāja bojā nelaimes gadījumā filmēšanās laikā – automašīna, ko viņš vadīja, apgāzās.

1959. gada Maskavas kinofestivālā ar saucienu Es jūs pazīstu! Dzidru uzrunāja tolaik Padomju Savienībā slavenais aktieris Jevgeņijs Urbanskis. Aktrisei tobrīd 30 gadu un filmas Malva spožums. Savukārt vīrišķīgi robusto Urbanski visi pazina no tobrīd topa filmas Komunists – ja atmet ideoloģisko nosaukumu, tad kopumā lielisks darbs. Urbanskis Ritenbergas dzīvē iebrāzās pēkšņi – kā uzrunāja, tā vairs neatkāpās ne soli. Siltais, dvēseliskais krievs ar sniegbaltiem zobiem un četrus gadus par viņu vecāka seksapīla latviete – tas bija acumirklīgs uzplaiksnījums, kas saslēdza abus uz mūžu. Dzidrai tolaik jau bijusi paredzēta pirmā sirds operācija, un Urbanskis jokojis, ka tādēļ ātri jāapprecas; tad viņa zināšot, ka mīļotais gaida. Ja Dzidra aizbrauks atpakaļ uz Rīgu un negribēs pie viņa atgriezties, tad, nebūdams vīrs, viņš nevarēšot ar varu atvest atpakaļ. Ko Dzidra? Drīz vien kļuva par Urbanska otro sievu – strauji un kaislīgi, kļūdami viens otram par balstu un drošu aizmuguri. Dzidras sirdi operēja Maskavā. Tā bija viena no pirmajām šāda veida operācijām PSRS: sašaurināto sirds vārstuli vienkārši mehāniski paplašināja. Aktrisei tas ļāva dzīvot līdz nākamajai operācijai pēc trīsdesmit gadiem. Maskavā Dzidra strādāja Staņislavska teātrī kopā ar vīru, jutās viņa auras pasargāta un krievu skatītāju iemīlēta. 

Sniegs ir melns

Skaudri, bet Dzidras un Jevgeņija stāstam liktenis deva vien piecus laimes gadus. Toruden Dzidra atbrauca uz Rīgu pie mātes, bet vīrs devās filmēties uz Uzbekistānu, kur viņam bija galvenā loma lentē Direktors. Atvadoties solīja pārbraukt novembra sākumā. 

Jevgeņijs Urbanskis gāja bojā nelaimes gadījumā filmēšanās laikā – automašīna, ko viņš vadīja, apgāzās. Vīra vēstuli, kas uzrakstīta pusstundu pirms iešanas kadrā, Dzidra saņēma jau pēc viņa nāves. Travinka moja jedinstvennaja – tā viņš rakstīja. Mana zālīte vienīgā… 

Domas nomierināt nevar, tās skrien, kur vēlas.

1965. gada 5. novembrī Dzidra bija sestajā grūtniecības mēnesī. Pievakarē atskanēja telefona zvans, un brālis teica – pie tevis tūlīt atnāks Valentīna Freimane un Jānis Kubilis. Draudzene un teātra fakultātes kursabiedrs… Kubilis teicis: iedzer šīs divas tabletes… Dzidra iedzērusi, ieplūdis miers, bet pamazām aususi dīvaina nojausma. Kad uz dzīvokļa sliekšņa stāvējuši Maskavas kolēģi… Histērija nāca vēlāk, bet tobrīd…
Ritma Ritenberga: «Viņa sēdēja un skatījās nekurienē. Veselības stāvoklis taču bija draudīgs, vajadzēja ļoti, ļoti par sevi domāt. Bet Dzidra bija autogēnā treniņa lielmeistare. Visu dzīvi prata pašregulēties, pašmotivēties, strādāja ar Buteiko elpošanas metodēm. Prata vadīt elpu, prata sevi nomierināt.»

Domas nomierināt nevar, tās skrien, kur vēlas. Tādēļ Dzidra klausīja ārstus un uz bērēm nebrauca – pārāk riskanti sirdij un topošajam mazulim. Aizbrauca Dzidras brālis ar sievu. Atmiņu lapiņās Dzidra ierakstīja: «Vai esat redzējuši melnu sniegu? Es esmu. Sniegs krita aiz loga lielām pūkām, tikai tas bija melns. Visa sniega noklātā iela bija melna.»

Rīgas ārstu pavadīta, Dzidra devās uz to pašu Maskavas klīniku, kurā reiz operēja sirdi. Pēc trim mēnešiem piedzima mazā Jevgeņija Urbanska un skatījās ar sava tēva brūnajām acīm. 

Dzidrai bija 39 gadi… Viņa bija tik starojoša, ka pretoties spēja retais. Taču… katru turpmāk sastapto vīrieti viņa salīdzināja ar Urbanski. Ritma Ritenberga: «Dzidras starojums mainījās. Viņa kļuva ļoti pašpietiekama. Nē, viena nepalika – bija garu gadu draudzība ar Ēriku, Maskavas kinooperatoru, augsta intelekta cilvēku. Kopā viņi nedzīvoja, tikai ciemojās. Nu jau arī šis cilvēks ir miris.» 

Sargeņģelis

Ritma Ritenberga: «Mazā Žeņa, kā mēs viņu saucām, pasaulē nāca Dzidrai ļoti sarežģītā laikā, tādēļ tika pieņemts lēmums, ka bērniņš augs Rīgā, jo šeit ir spēcīga atbalsta komanda – brālis, viņa sieva un vecāmamma. Dzidra, cik bieži varēs, brauks apciemot. Nav viegli, bet izdarāms. Ar Žeņu augām kā māsas.»

Vēl piecus gadus Ritenberga palika strādāt Krievijā, meitiņa tikmēr auga Rīgā – lielās ģimenes gādīgi aprūpēta. Brauca ciemos, kad vien varēja, tad visi kopā ceļoja, spēlēja badmintonu. «Tā Dzidrai bija kaislīga aizraušanās, juta, ka organisms jādarbina, lai sirds neslinkotu. Ar pobedu braucām uz Gaujas krasta pļaviņu un spēlējām. Vai arī Mellužos – kad Žeņa nolikta gulēt.»

Kas viņa bija – šī mazā, kalsnā sieviete ar gaišajām, caururbjošajām acīm?

Kad Dzidra jau daudzus gadus atkal dzīvoja Rīgā, no jauna sastreikoja veselība – sauja zāļu rītā, pusdienā, vakarā. Nespēja strādāt, pastāvīgi sala, parādījās tūska… Tad Ritenbergu ģimenē ienāca Aina. Ne rads, ne tuvinieks, bet cilvēks, kas komplektā ar otro sirds operāciju Dzidras dzīvei iedevis klāt daudzus gadus. Kas viņa bija – šī mazā, kalsnā sieviete ar gaišajām, caururbjošajām acīm? «Pēc specialitātes – ķīmiķe. Aina sadarbojās ar ārstu,  lietoja iedarbīgas alternatīvās medicīnas metodes, apvienotas ar zinātniskām. Vāca augus, vairākas reizes dienā nesa Dzidrai paplātes, uz kā bija vai desmit piņģerota lieluma glāzītes – katrā kādas sulas ekstrakts.» Kinostudijā daudzi joprojām atceras, kā šī dīvainā būtne noteiktās stundās sameklēja Dzidru darbā un pieprasīja notiesāt atnesto veģetāro maltīti – sākot ar sirdij labo virzas sulu, beidzot ar kāpostlapām un lobītu riekstu kodoliem… 

«Ainas rosība Dzidrai ļāva intensīvi strādāt. Sākotnēji mūs apciemoja, vēlāk pie mums arī dzīvoja, savas ģimenes viņai nebija. Kā uzticams sargs Dzidru sargāja, tādu kā žodziņu viņai apkārt sabūvēja. Pāri kāpt neļāva nevienam – pat Jevgeņijai ne. Es spēju samierināties ar Ainas metodēm, Žeņa – ne. Viņa tobrīd bija protestēšanas vecumā, ļoti apvainojās… Mātes un meitas tuvums palēnām plēnēja. Tagad Jevgeņija to apzinās. Lielāka tuvība visu šo gadu garumā viņai bijusi ar manu mammu Valdu.»

Kad 90. gadu vidū Ritenbergai par saziedotiem līdzekļiem Viļņā veica sarežģītu sirds operāciju, viņai bija jau pāri sešdesmit gadiem. Ārstējošais ārsts saņēmās ar savu mašīnu aktrisi aizvest uz Viļņu. Vakarā pirms operācijas Dzidra uzrakstījusi trīs vēstules: meitai, brālim un krustmeitai. Tajās bijis arī lūgums parūpēties par Ainu, kura daudz ziedojusi aktrises labā. Pēc operācijas pirmais pie Ritenbergas atbraucis viņas brālis – vajadzēja nodot asinis. Nākamo viņa savā palātā gribēja redzēt  krustmeitu. Un viņa jau slimnīcā turpināja Ainas iesākto terapiju. Kopīgās pūles vainagojās panākumiem – Dzidra gluži vai dejoja, ķirurgi uzdāvināja viņai desmit gadus dzīves. Drīz pēc operācijas aktrise jau šiverējusi pa māju un ravējusi dārzu – jo solījusies ciemos braukt televīzija. 

Ziemas dārzs

70. dzimšanas dienu Ritenberga nosvinēja Vincentā – ģimenes lokā. Pēdējos mūža gadus viņa dzīvoja nelielā mājiņā Pārdaugavā, klusajā Sabiles ielā. Gultas galvgalī nereti – skābekļa balons, uz palodzes – iekopts ziemas dārzs ar papardi un mājas svētību. Spirgtākos brīžos mazdēlam Gustavam taisīja rasoliņu… Vēl paspēja satikt arī tikko dzimušo Kārli, otru mazdēliņu…
Krustmeita atzīst, ka pēdējie gadi aktrisei bijuši grūti, atvērusies limfātiskā sistēma… Kad 75. dzīves gadā Dzidra aizgāja, visiem prātā bija amizantā Erna un viņas kosmētiskās pārvērtības – pēdējais nospēlētais tēls drīz pēc sirds operācijas Vara Braslas seriālā Palīgā.

Jevgeņija no mātes mantojusi sievišķīgo pievilcību, no tēva – muzikalitāti, mācījusies mūziku, dziedājusi valsts korī. Ļoti talantīga, raksturā – slāvos un poļu senčos: temperaments pludo. Savulaik negribēja vecāku uzvārdu, agri apprecējās un to nomainīja. Nu jau daudzus gadus dzīvo Vācijā.

Bet leģendārais Volpi kauss tagad glabājas Teātra muzejā, radio reizēm atskaņo Moriaka romāna Pērtiķēns 1988. gada radiolasījumu, tur skan arī Dzidras balss. Bet krustmeita sapņo par piemiņas zīmi: «Gara acīm redzu, tas varētu būt stiklā veidots malvas zieds, novietots kaut kur Rīgā vai Dundagā.» 

Bet pagaidām… Meža kapos pa reizei uzrodoties malvas zieds uz Ritenbergas kapa. Zināt – tas violeti rozīgais ziediņš ar gareniskām tumšām svītrām un šķēlumu ziedlapu galos. Tas drīz izplauks un ziedēs līdz septembrim.