Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Skolēnu dziesmu un deju svētku biļešu dēļ Latvijā izcēlusies milzu drāma. Tās ir izķertas, mazo dejotāju un dziedātāju vecāki ir sašutuši, ka neredzēs savu atvašu priekšnesumus, izmisīgi meklē iespēju tikt uz koncertiem un vaino organizatorus, kas nav piešķīruši vai pārdevuši biļetes prioritāri dalībnieku vecākiem. Dažos kolektīvos šī biļešu drāma pārvērtusies īstā traģēdijā. Kāda dejotāja
mamma dalījās ar rūgtu stāstu – vairāki kolektīva dalībnieki atteikušies no uzstāšanās
šā iemesla dēļ, pat atdevuši svētkiem paredzētos tērpus, un citi, kas vēlas uzstāties, palikuši ķīlniekos. Sak, ja es neredzēšu kā dejo mans bērns, tad lai neredz neviens!
Šajā emociju pārpildītajā laikā un telpā izskanējis arī kāds atvēsinošs viedoklis, ar kuru šajās dienās dalījušies daudzi šajā jezgā iesaistītie. Galvenokārt tie, kas spēj samierināties ar to, ka šoreiz uz savu atvasi skatīsies pa televizoru un aicina arī citus aizdomāties, ka cits risinājums nemaz nebija iespējams.
«Jā, es jau redzu, kā negāciju jūra briest manā virzienā… bet, lūdzu – izlasiet šo ar skaidru prātu, ne karstu pieri,» uzsākot savu vēstījumu sociālajos tīklos, raksta un sporta deju dejotājs, deju pasniedzējs un pasākumu vadītājs Ingus Stauģis.
«Vai arī lielu sportistu vecāki tiek uz olimpiskajām spēlēm?» vaicā viņš. «Godīgi – klausoties, kā daļa dejotāju bērnu vecāku sūdzas par to, ka nav tikuši uz Deju svētku lielkoncertu, gribas pajautāt:
«Ja tavs bērns būtu Latvijas izlases sastāvā un dotos uz olimpiskajām spēlēm, vai tu automātiski gaidītu vietu tribīnē pie finiša taisnes?
«Es viņu vedu uz treniņiem jau no 5 gadu vecuma, man taču pienākas vieta stadionā!» Nē. Tur pērk biļetes visi vienādi. Un ne visi tiek. Tāds ir lielo notikumu formāts. Un tieši tādi ir arī Dziesmu un deju svētki – mūsu tautas kultūras olimpiskās spēles,» atgādina Stauģis. «Deju svētki nav vecāku kompensācijas pasākums – tie ir bērnu sapnis. Esmu bijis uz laukuma. Esmu dejojis vairākos Deju svētkos. Es zinu to sajūtu – elpot vienā ritmā ar tūkstošiem, stāvēt tērpā līdz ausīm slapjš, bet lepns.
Mani vecāki nevienu reizi nesēdēja tribīnēs. Viņi nesūdzējās.
Viņi vienkārši bija klātesoši citādi – ar atbalstu, ne pretenzijām. Šogad es pirmo reizi būšu skatītājs. Došos uz Tautas deju lielkoncertu Es atveru Laimas dārzu. Es iešu baudīt, godināt, just līdzi. Jo šie svētki ir par vienotību, rakstiem, kopīgu elpu. Biļeti? Jā, pirku tāpat kā visi – rindā. Bez histērijas. Un, ja biļeti nebūtu dabūjis, arī tad nesāktu Sociālo tīklu traģēdijas operu par netaisnību.»
Ingus aicina parēķināt un aizdomāties:
«Realitāte nav sūdzība – tā ir loģika: dejotāji – ap 18 000, stadiona vietas – 10 461, Divi vakari – ap 21 000 skatītāju. Ja katram dejotājam divi vecāki, tad vajadzīgas 36 000 vietas. Kur lai tos visus liekam?
Uz Daugavas tilta margām? Uz jumta? Uz laukuma blakus dejotājiem?»
«Sociālajos tīklos birst dusmas: «Es bērnu vedu, maksāju par nodarbībām! Man pienākas!» Piedod, bet – kāpēc Tu viņu vedi? Priekš viņa? Vai lai pēc tam sev teiktu: «Tagad man jābūt tribīnē?» Mīļie vecāki, protams, jūs esat ieguldījuši. Un jūsu bērni par to ir pateicīgi.
Bet šie svētki nav jūsu kompensācijas pasākums.
Tie nav «vecāku lojalitātes bonuss». Tie nav jūsu «sponsoru vietas». Tie ir svētki jūsu bērniem – par viņu darbu, viņu drosmi, viņu piederību Latvijai,» atgādina Ingus Stauģis un aicina izbaudīt šos svētkus un atmosfēru arī tad, ja biļetes uz pasākumiem dabūt neizdevās.
