Rīga +8°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vairāk nekā 50 skatuvei atdotos gados Rihards Rudāks nospēlējis vairāk nekā 100 dažnedažādas lomas, par kurām iegūtas gan nominācijas, gan balvas Latvijas Teātra gadskārtējās skatēs. Krustiņš, Hamlets, Tēvocis Vaņa, Čebutikins un Firss, Šekspīra karalis Līrs, Mikus tēvs un Polonijs – ir tikai dažas garajā sarakstā. Rihards Rudāks ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (2003), saņēmis «Spēlmaņu nakts» balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā (2019).
Alfreda Jaunušana un Veras Baļunas skolots, jaunais aktieris pirmoreiz Valmierā ieradās 1965. gadā un ieraudzīja savu nākamo darba vietu – tolaik koka ēku no zaļiem dēļiem, kas vairāk atgādināja šķūni nekā teātri. Līdz liktenīgajai sadarbībai ar režisoru Oļģertu Kroderu un Hamletam, kurš teātra kritiķes Silvijas Radzobes raksturojumā bija «laikmeta sirdsapziņa, tādā nozīmē, kādā par sirds apziņu var būt dzeja vai jaunatne, ar savu ciešanu mēru uzrādot «izļodzījušos eņģu» patiesi draudīgos apmērus. Tam lieliski kalpoja aktiera zēniskā āriene, nedaudz aizlauztā balss, sakāpinātais jūtīgums, absolūtā garīgā tīrība, paskumjais dzejiskums. Šis Hamlets bija audzis un audzināts kādai citai — ideālai dzīvei, kur cilvēki mīl cits citu, ne reālai (dzīvei), kur krāpj, nodod, pakļauj un izsmej.» («Riharda Rudāka glosārijs. Māksla.» Nr. 5. 01.09.1989.).
«Viņš simbolizēja mūsu izpratni par padomju laika inteliģenci, kura politiskās cīņās tiek nokauta,» saka Māra Ķimele, kura atsevišķas ainas šajā izrādē no kulisēm skatījusies neskaitāmas reizes.
«Kad Rihardu Rudāku jeb Riču pirmoreiz ieraudzīju uz skatuves Feliksa Deiča Ivanovā, iemīlējos viņa Šabeļskī, tajā skaistajā, aizlauztajā, smeldzīgajā, nelaimīgajā cilvēkā. Ričā mani vienmēr ir saistījis viņa gara aristokrātisms, milzīgā cieņa pret runāto vārdu. Man šķiet, ka viņam ļoti svarīga ir domas skaidrība, nekādas aptuvenības. Elegance, tolerance, cieņa pret partneri. Maz ir šādu aktieru. Kaut kas Ričā un viņa spēles stilā ir arī no viņa novadnieka Jāņa Kubiļa. Tāds krietnums. Arī tas, kā Ričam padodas raksturlomas, kā viņš smīdina kolēģus «Tomā Soijerā» pie Deiča vai «Akmens ligzdā» pie Krodera,» tik siltus vārdus karalim Līram velta viņa nešpetnā Gonerila – aktrise Ieva Puķe.
Rudāks ir daļa no tās domubiedru paaudzes, kas pulcējās ap Oļģertu Kroderu un 60. un 70. gados ielika pamatus šodienas Valmieras teātrim – modernam, bet arī klasiskam, inteliģentam un intelektuālam, taču demokrātiskam un atvērtam, bez augstprātības un neiecietības pret citādu domāšanu un mākslas izjūtu. Rihards Rudāks pats pieļauj – ja ne satikšanās ar Kroderu, kurš viņu ar savu spēju uzticēties un nedrillēt atvēra, viņš varēja par aktieri nemaz neizveidoties.
Rihards Rudāks pieder aktieriem, kurus režisors lomā iecer bez dublantiem. Māra Ķimele pēc Indrānu (1978) pirmizrādes aktierim esot teikusi – ja viņš nevarētu spēlēt Noliņu, viņa šo izrādi vispār netaisītu: «Manuprāt, tā ir viena no visemocionālākajām Riča lomām. Veidoju Noliņu kā jauno latviešu inteliģenci, mākslinieku, kurš vairs nevēlas ņemties ar zemi, bet nepieslejas kapitālistiskajai, nežēlīgajai domāšanai. Viņš man bija mūziķis ar akordeonu. Kad, atvadoties viņš nokrita Lūča Indrānu tēva priekšā, publika tiešām saviļņojās. Arī šī loma risinājās traģiskā atslēgā, kas ir raksturīga visām viņa labākajām lomām».
Varbūt viss tāpēc, ka pats Rihards Rudāks, noslēpumaini smaidot, tic, ka mūza var arī atriebties un nemaz neslēpj, ka skatuve ir liktenīgi iebojājusi viņa mierīgo dabu.
