Visskaudrākās sekas, ko redzu kā pedagogs, ir jauniešu finanšu pratības trūkums, kas ir sevišķi nozīmīgi dinamiskā un strauji mainīgā vidē, kādu šobrīd piedzīvojam. Turklāt, runa ir ne tikai par jaunatnes nākotnes ģimeņu finanšu stabilitāti, bet arī profesionālismu, ar kādu tiks vai netiks pārvaldīta mūsu valsts.
Nemācām meklēt patstāvīgi, domāt un analizēt
Mūsdienu skolēni daudz biežāk nekā iepriekšējo paaudžu bērni, sastopoties ar jaunu mācību saturu, vaicā, kam tas ir vajadzīgs? Skolēni aktīvi interesējas, kā atsevišķa uzdevuma izpildīšana vai noteiktu prasmju apgūšana palīdzēs viņiem dzīvē. Diemžēl, joprojām daļa pedagogu šos zinātkāres virzītos jautājumus uztver kā fona troksni. Vēl vairāk, mūsu izglītības sistēma ir lieliski noslīpēta dažādu faktu apguvei un noteiktu algoritmu iegaumēšanai, bet mēs tikpat kā nemācam risinājumus meklēt patstāvīgi, domāt un analizēt, interpretēt un argumentēt. Šajā ziņā mēs atpaliekam no mūsu kaimiņvalstīm Baltijā un tam var būt ilgtermiņa sekas kā individuālā, tā arī kolektīvā līmenī.
Runājot ar visumā gudriem un zinātkāriem vidusskolu jauniešiem par finansēm, nāk prātā tāds termins kā ‘naivums’. Tas izpaužas plānos pēc vidējās izglītības iegūšanas gadu vai pāris paceļot pa pasauli sevis izzināšanai; vēlmēs par atalgojumu tūkstošos eiro pirmajā darbavietā bez specializētas izglītības un iepriekšējas darba pieredzes un citos jautājumos.
Negribu lauzt neviena jaunieša cerības un sapņus, bet, jūtot atbildību par manu audzēkņu nākotni, es sevi izaicinu un rīkoju dažādus praktiskus uzdevumus. Viens no interesantākajiem klases darbiem, ko risinājām ar audzināmo klasi, bija komercbanku kredītu izsniegšanas komisijas reālu kritēriju piemērošana attiecībā uz situāciju aprakstiem.
Jaunieši bija gandarīti, ka viņiem izdevās pareizi šos kritērijus piemērot un izvērtēt katra kredītspēju, bet pārsteigti, ka ikviena viņu darbība ietekmē to, kā viņi izskatās no malas.
Tā ir daļiņa no maniem centieniem jauniešiem iemācīt finanšu pratību un skaidrot ilgtermiņa finanšu stabilitātes nozīmi. Tiesa, šis ir darbs, kura apguvei būtu jāsākas ģimenē, bērnudārzā un pamatskolā, veidojot veselīgu sinerģiju.
Plāns B negaidītiem dzīves pavērsieniem
Latvijas skolās joprojām ir liels akcents uz zināšanām un faktiem, nevis izpratni un iemaņām., savukārt ģimenēs – cenšamies visu izdarīt pašu bērnu vietā. Tā vietā, lai uzticētos saviem bērniem, viņu pieredzēm un spējām, mēs viņus apdalām. Apdalām arī savu nākotni.
Faktiski, stratēģisko domāšanu Latvijā sāk apgūt tikai augstskolas solā, kad jaunieša rokās nokļūst stipendija vai ģimenes piešķirtā tēriņu nauda ilgākam laika posmam.
Tas ir daudz par vēlu! Jauniešiem jau ģimenē ir nepieciešams apgūt prasmi būt izlēmīgiem, pieņemt lēmumus un par tiem atbildēt; mācīties strādāt mainīgos un grūti prognozējamos apstākļos, izstrādājot plānu B negaidītiem dzīves pavērsieniem. Piemēram, esošās pandēmijas laikā ļoti daudzas ģimenes ir apjautušas, ka dzīvot bez jebkādiem uzkrājumiem ir ļoti riskanti, jo jebkuru dienu var zaudēt darbu un ienākumus. Līdzīgi ir ar dzīvības apdrošināšanu – ar to tu vari veidot savu drošības spilvenu, ja vēl nav vērā ņemamu uzkrājumu vai īpašumu, kas varētu paglābt lielākas nelaimes gadījumā.
Jauniešu finanšu pratības izkopšanā un izpratnē par nākotnes riskiem, nozīmīga loma ir ģimenes tradīcijām, kas veido jaunās paaudzes pasaules skatījumu. Tieši vecāki kā autoritātes var pamudināt jauniešus pievērsties finanšu pratībai, jo paši atrodas tajā vecumā, kad vislabāk apzinās dzīves iespējamos pārsteigumus un riskus, kā arī saglabā vecāku morālo atbildību pār savām atvasēm. Piemēram, Rietumeiropā tieši dzīvības apdrošināšana ir ģimenes finanšu stabilitātes un nākotnes sociālās drošības spilvena pamatu pamats, kamēr Latvijā joprojām lielākoties tiek apdrošināts īpašums – ēkas un tehnika, – aizmirstot, ka aiz tiem ir dzīvs cilvēks.