Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
«Savā dzīvē esmu pieredzējis daudz dažādu situāciju, bet tā bija pirmo reizi,» žurnālam «Privātā Dzīve» atzīst Franču ārzemnieku leģionārs Dāvids Krūmiņš, kurš šā gada nogalē iekļuva asinsstindzinošos notikumos. Oktobra sākumā viņš kopā ar vēl 12 cilvēkiem no desmit dažādām valstīm ieradās Mjanmā. «Darbojos vienībā, kas apsargāja VIP cilvēkus un ekskluzīvas vietas. 27. oktobra agrā rītā devāmies ceļā uz citu valsti… Un iekļuvām kara epicentrā. Ja būtu izbraukuši dienu agrāk, neko tādu nepiedzīvotu,» norāda Dāvids.
Tieši todien trīs no daudzajām Mjanmas nemiernieku armijām sāka vienotu uzbrukumu valdības spēkiem šīs valsts ziemeļos, pie robežas ar Ķīnu. «Mēs braucām ar trīs mašīnām un tikām aplenkti. Karavīri mūsu auto novirzīja uz kādu mazu ciematiņu, kurā divi no šoferiem uzreiz pēc izkāpšanas no mašīnas tika nošauti. Tas notika aptuveni metra attālumā no manis. Redzēju to visu caur mašīnas stiklu. Atminos, kā tajā brīdī saskatījos ar vienu no kolēģiem. Viņš man jautāja: «Vai tās ir beigas?» Es atbildēju: «Laikam…»,» dramatiskos notikumus atminas Krūmiņš.
Citi lasa
Latvietis spriež, ka viņa kolēģu nonāvēšana, visticamāk, notikusi kļūdas dēļ. «Iespējams, mūsu šoferi tika noturēti par pretinieku zaldātiem. Vienam trāpīja aknā, un pusstundas laikā viņš izdzisa. Otram iešāva gūžā, viņš izdzīvoja līdz pusnaktij. Tāds diemžēl ir karš,» nopūšas Dāvids. Viņš neslēpj, ka tajā mirklī arī viņam gar acīm paskrējusi vai visa dzīve. «Brīdī, kad bruņotie vīri atvēra mašīnas durvis un ieraudzīja mūs, visus pārējos, biju pārliecināts, ka šaus arī uz mums.
Mana vienīgā domā tobrīd bija – lai šauj galvā, nevis ķermenī. Lai nav jāmokās,» nočukst Krūmiņš.
Karavīri neesot šāvuši. «Mūs izvilka no auto, noguldīja uz zemes. Pēc tam uz ceļiem tikām nostādīti pie kādas mājas sienas, mums pie galvām pielika «kalašņikova» automātu stobrus,» stāsta leģionārs. Vaicāts, kas galvā darījies brīdī, kad pie galvas bija automāts, Dāvids atbild: «Domāju gan par to, cik mana dzīve patiesībā ir bijusi laba, gan arī par to, ka pāris darbu tā arī vēl neesmu paspējis izdarīt. Vai man bija bail nomirt? Es izjutu ne tik daudz baiļu, drīzāk nožēlu par to, ka dzīve, iespējams, beigsies šādi.»
Stāstot, kā izdevies palikt dzīviem, Dāvids atzīst, ka viens no viņa kolēģiem prata ķīniešu valodu. «Viņš uzsāka sarunu ar bruņotajiem vīriem, mēģināja paskaidrot, ka neesam saistīti ar Mjanmas nemieriem. Tā kā tobrīd sākās aktīva bombardēšana, mēs tikām ieslodzīti kādā mājā,» stāsta Dāvids. No tās leģionāri netika projām 20 dienas. Pēc tam viņi nogādāti vietējās policijas iecirknī un pasēdējuši cietumā līdz Latvijas vēstniecības Ķīnā darbinieki palīdzējuši latvietim atgūt brīvību un atbraukt mājās.
«Mājās gan atgriezos pamatīgi apslimis. Cīnījos ar 39 grādus augstu temperatūru. Pieticīgais ēdiens, jo deva tikai rīsus, un apkārtējie apstākļi bija pamatīgi novājinājuši imunitāti,» stāsta latvietis un nosolās, ka tagad gan kādu laiku pavadīšot Latvijā. «Vismaz Ziemassvētkus un gadumiju jau nu noteikti būšu te,» spriež Dāvids.
