• Krievijas prezidenta Vladimira Putina tēls pirms desmit gadiem

    Politika
    Klubs
    Klubs
    5. augusts, 2022
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Wikimedia
    No čekas aģenta līdz Kremļa saimniekam. Kā tas izdevies Vladimiram Putinam, kurš daudzus gadus pārvalda Krieviju?

    Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2011. gada 2. numurā.

    Sapņi Štirlica garā

    Putins dzimis 1952. gada 7. oktobrī Ļeņingradā. Taču tā ir oficiālā versija. Ļoti iespējams, Putins dzimis gan citā datumā, gan citā ģimenē, tomēr patiesību uzzināt nav iespējams, jo mīklainos apstākļos žurnālists, kurš vāc informāciju par Putina bērnību, iet bojā vēl pirms pirmās Putina prezidentūras. Pēc oficiālās versijas savus zēna gadus Putins pavada turpat Ļeņingradā kopā ar vecākiem šaurā komunālā dzīvoklī.

    Viņš bieži iet uz kinoteātri, kur vairākas reizes pēc kārtas skatās vienas un tās pašas filmas par izciliem Krievijas izlūkiem, kas maina savas valsts likteni un ir īsti varoņi.

    Viņu iedvesmots, 16 gadu vecumā Vladimirs pieklauvē pie Ļeņingradas čekas durvīm un lūdz, lai viņu ņem darbā. Tur zēnam paskaidro, ka čeka pati izvēlas, kam piedāvāt darbu, taču, ja viņš tiešām vēlas būt izlūks, tad lai kārtīgi mācās svešvalodas un likumdošanu. Tā nu jauneklis iestājas Ļeņingradas Valsts universitātes (saukta arī par Ždanova universitāti) Juridiskajā fakultātē, kur pastiprināti mācās vācu valodu. Jau 4. kursā čeka viņu atrod un piedāvā sadarbību. Putina sapnis piepildās, jo tagad viņš var kalpot varenas, neuzvaramas impērijas interesēm. Šai laikā Putins iestājas arī komunistu rindās. 1979. gadā studē čekas Dzeržinska augstskolā, bet 1985. gadā ar segvārdu Platovs mācās ārējā izlūkdienesta akadēmijā.

    Čeka iefiltrē politikā

    Kad Putins sāk strādāt KGB (jeb VDK – valsts drošības komiteja), Krievijā pie varas nāk reformators Andropovs. Putinam viņa idejas ir tuvas. Viņš uzskata, ka ekonomika jāuzlabo, bet tauta jākontrolē. Tā nu Putins čekā nodarbojas ar disidentu jeb citādi domājošo tveršanu. Pēc 10 gadiem, 1985. gadā, pateicoties labo vācu valodas zināšanu dēļ Putinu KGB nosūta uz Drēzdeni (Vācija). Tur viņš vervē informatorus, slēdz biznesa kontraktus, kā arī mēģina dezinformēt potenciālos ienaidniekus, ieplūdinot viņu izlūkdienestiem nepatiesu informāciju.

    Vladimirs kļūst par pulkvežleitnantu. Kad, Gorbačova perestroikas iedvesmots, krīt Berlīnes mūris, Putins ir sašutis, ka Krievija nesūta savus tankus un neaizstāv Krievijas impērijas ideālus. Viņš atgriežas Ļeņingradā, kur atjauno pazīšanos ar savu bijušo tiesībzinātņu pasniedzēju doktoru Anatoliju Sobčaku, kurš ir Jeļcina līdzgaitnieks un reformators, bet sirdī lepnas un bagātas dzīves mīlētājs. Sobčakam vajadzīgs čekas atbalsts, bet čeka vēlas iefiltrēt savus kadrus politikā. Putins uzvedas kā universālais kareivis – iztapīgs, pazemīgs, efektīvi strādājošs un bez personiskām ambīcijām. Sobčaks 1990. gadā iekārto Putinu Pēterburgas mērijā par padomnieku starptautiskajos jautājumos. Bet 1991. gadā Putins mērijā vada starptautisko sakaru komiteju.

    Kazino, mafija, atmazgāšana

    1991. gadā notiek pučs, kad KGB grib sagrābt varu un veikt valsts apvērsumu. Tauta uzvar čeku, pučs neizdodas. Tad Putins saprot, ka jāpāriet uzvarētāju pusē, un oficiāli atstāj KGB, lai gan sakarus nezaudē, jo «bijušo» šai jomā nemēdz būt. PSRS kā veidojums sabrūk, Vladimirs to uztver sāpīgi un nosauc par gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu. Strādājot plecu pie pleca ar Sobčaku, Putina kompetencē ir privatizācijas lietas, darbs ar ārzemju kompānijām. Pēterburgai ir ekonomiski smagi laiki, cilvēki uz bada robežas, tādēļ Putins atjauno savus sakarus Vācijā, no kurienes izdodas noorganizēt humāno palīdzību. Putins palīdz Vācijas bankai izveidot savu filiāli Krievijā.

    Laiki ir miglaini, tādēļ, būdams mēra vietnieka krēslā no 1994. gada, Vladimirs Putins kontaktējas ar kuģniecības mafiju, pārvalda kazino darbību, sadarbojas ar organizēto noziedzību.

    Par šīm lietām sabiedrībā rodas skandāls, kurš var beigties pat ar Putina iesēdināšanu cietumā, tomēr viss tiek nogludināts, jo pierādījumu nav, turklāt redzams, ka Putins nav darbojies savās, bet gan visa mērijas aparāta un čekas interesēs. Tas ir laiks, kad vara cieši saaug ar noziedzību, un KGB iekļaujas šo saišu veidošanā, saredzot tajās vienīgo iespēju nostiprināt savas pozīcijas. Veidojas privātbizness, kurš tiek pārņemts pēc šādas shēmas – vispirms pie uzņēmēja ierodas tā saucamās Tombovas mafijas reketieri, kas prasa maksāt meslus jeb vismaz 10 procentus no ienākumiem. Drīzumā pie uzņēmēja ierodas KGB pārstāvji, kas sola atrisināt šo problēmu. Kopš šā brīža ar firmu sākas cieša sadarbība. Tad konkrētais uzņēmums sāk izjust finansiālas problēmas, banka, piemēram, nedod aizdevumu.

    Spēlē labdara lomā iesaistās čeka, un uzņēmumā ieplūst nauda, bet čekas cilvēki nonāk uzņēmuma valdē, kas savukārt nozīmē, ka Pēterburgas mērija piešķir atļauju tirgoties ar stratēģiski svarīgām precēm, piemēram, krāsaino metālu. Gandrīz vienpersoniski šīs atļaujas izsniedz V. Putins. Vēlāk dažādos skandālos, kur firmas tiek vainotas naudas atmazgāšanā, V. Putina vārds figurē oficiālu lēmumu pieņemšanas sakarā. Viens no skaļākajiem skandāliem saistās ar firmu SPAG. Taču ne mazāk interesanta izskatās shēma, kur Pēterburgas mērija, acīmredzot sadarbojoties ar mafiju, izveido vairākus kazino uzņēmumus, dažos no kuriem mērija ir līdzīpašniece. Lai gan oficiāli šīs firmas vairākus gadus strādā ar zaudējumiem un tādēļ mērija it kā no kazino neko nepelna, tomēr veselais saprāts un loģika teic, ka ienākumi augšā stāvošo kabatās nonāk nelegāli. Saprotams, ka pats V. Putins plašai publikai skaidro, ka nekādu ienākumu nebija.

    Interesanti, ka šai kazino lietā figurē arī Dmitrija Medvedeva vārds – viņš esot izdomājis shēmu, kā mērija ar savu daļu var likumīgi ieiet kazino pārvaldīšanā. Tā čeka un Pēterburgas vietējā vara pārvalda un slēdz mīklainus darījumus ar simtiem un tūkstošiem firmu. Masu mediji, kas uzdrošinās pētīt valsts īpašumu privatizāciju Pēterburgā, secina, ka lielākā daļa trekno gabalu nonākuši čekas ielikteņu rokās. Nelegālie ienākumi no šiem darījumiem tiek lēsti ne vien miljonos, bet miljardos dolāru.

    Oligarhi meklē kandidātu

    Valstī sākas nekārtību vilnis, jo tauta ir neapmierināta, ka privatizācija veikta par labu šaubīgiem biznesmeņiem. Pie Baltā nama tautas sacelšanās beidzas ar 150 cilvēku bojāeju – prezidents Jeļcins uzvar tautu. Tad Jeļcins uzsāk karu ar Čečeniju, kas vēlas pārņemt caur savu teritoriju ejošo naftas vadu. Galu galā tiek noslēgts miera līgums par labu Čečenijai. Putins šo Jeļcina rīcību uzskata par Krievijas interešu nodevību. Viņš uzticīgi kalpo Sobčakam, jo cer, ka tas kļūs par Krievijas prezidentu. Tā arī būtu, ja vien Jeļcins nelūgtu oligarhiem nefinansēt Sobčaka mēra priekšvēlēšanu kampaņu. Tā nu Sobčaks atkārtoti nekļūst par Pēterburgas galvu.

    Vladimirs savāc mantas un aizbrauc uz Maskavu, kur, neskatoties uz to, ka darbojies Sobčaka labā, 1996. gadā iekārtojas prezidenta administrācijas aparātā. Tas izdodas, pateicoties ekonomistam Čubaisam, kas nāk no Pēterburgas un savulaik arī darbojies Sobčaka komandā. Strādājot Jeļcina aparātā, Putins saprot, ka oligarhu vara ir milzīga un visu diktē nauda un televīzija. Oligarhiem Gusinskim, Berezovskim un Abramovičam ir milzu vara. Kādēļ? Tādēļ, ka Jeļcins ir pateicīgs par to, ka viņi palīdz Jeļcinam saglabāt varu. Kad pēc vēlēšanām Jeļcins saslimst, vara oligarhijas rokās nonāk vēl lielākā mērā. Tad oligarhi nolemj, ka jāmeklē jauns, lojāls, bez ambīcijām, bet spējīgs nākamais prezidents.

    Putins visiem šķiet diezgan nekaitīgs, vadāms un piemērots kandidāts, kurš Jeļcina aparātā jau paguvis sevi labi parādīt un katru gadu tiek paaugstināts amatā.Jau 1997. gadā viņš ir prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks un prezidenta galvenās kontroles dienesta vadītājs, bet 1998. gadā kļūst par prezidenta administrācijas vadītāja pirmo vietnieku. Tā nu 1998. gadā Jeļcins Putinu paaugstina līdz FSB jeb jaunizveidotās čekas vadītāja amatam.

    Labi pakalpo Jeļcinam

    1998. gadā Krievijas ekonomika piedzīvo kārtējo krīzi. Tauta gatava protestēt, tādēļ Jeļcins rīkojas – par premjeru ieceļ Primakovu, kurš tautai sola oligarhus iesēdināt cietumā. Primakovs par ģenerālprokuroru ieceļ Juriju Skuratovu, kurš grasās atmaskot oligarhus. Nu Jeļcins nopietni sabīstas par oligarhu nākotni. Taču viņam nav likumīgu tiesību noņemt ģenerālprokuroru, kurš jau atklājis, ka Kremlis izsaimniekojis 66 miljardus dolāru. Izmisuma pārņemts, Jeļcins ataicina Putinu un vaicā, vai iespējams kaut kā neitralizēt Skuratovu. Uz to Putins iztapīgi atbild, ka tas tiks izdarīts.

    Putina uzdevumā čeka noorganizē situāciju, kurā prokurors ar divām meitenēm mīlinās gultā. Tas tiek nofilmēts un centrālajā televīzijā nodemonstrēts tautai.

    Prokuroram neatliek nekas cits kā atstāt posteni. Tagad Jeļcins ir pārliecināts, ka Putins ir godam pelnījis prezidenta amatu. Vispirms viņš Putinu 1999. gadā ieceļ par premjeru, lai tautu sagatavotu jaunajam mantiniekam.

    Putinam šai laikā sevi jāparāda. Drīzumā Krievijā dažādās pilsētās uzsprāgst trīs dzīvojamās mājas – bojā iet 300 iedzīvotāju. Nākamais sprādziens tiek novērsts, un uzpeld informācija, ka organizētāji ir čeka jeb FSB. Valdība aptur sprādzienu lietu izmeklēšanu un paziņo, ka teroristi ir čečeni. Tā nu rodas lieliska iespēja atkal iebrukt Čečenijā. Putins attiecībās ar tautu ir uzmanīgs – vispirms liek žurnālistiem kādu plānu vai ideju ierosināt no ekrāniem, tad vēro reakciju. Ja tā ir atbalstoša, Putins nāk klajā ar politiskiem lēmumiem. Jeļcins kopā ar savu ģimeni un oligarhiem nolemj dibināt partiju Vienotība (vēlāk pārtapa par Vienoto Krieviju), lai caur šo partiju ievadītu Putinu politikā. Vienotība vēlēšanās gūst panākumus. Un 1999. gada 31. decembra Jaungada apsveikuma runā Jeļcins paziņo, ka viņš aiziet no prezidentūras, savā vietā atstājot Putinu, kuram pasniedz čemodānu ar atomieroču pogu. Pretī Putins apsola Jeļcinam labu pensiju un viņa ģimenes drošību.

    Galvu ciršanas laiki

    Putins nostiprinās prezidenta pozīcijās – sāk pārņemt ekonomisko varu, ieceļot savus pārstāvjus enerģētikas uzņēmumos, piemēram, Gazpromā, bet Kremlī viņš iekārto čekas kolēģus no Pēterburgas. Sākas oligarhu sēdināšana cietumā un izraidīšana no valsts – Putins grib visiem parādīt, ka saimnieks Krievijā ir viņš. Oligarhi, kam pieder televīzija un kas pauž antiputinisku nostāju, tiek vainoti valsts izlaupīšanā, bet viņu TV studijas ieņem vīri specapģērbos ar ieročiem. Cietumā tiek iemests Jukos īpašnieks Hadarkovskis, bet Berezovskim izdodas no Krievijas aizmukt. Putins dod mājienus citām valstīm un FSB rindām, ka bijušie laiki atgriežas. Tiek atjaunota Staļina laiku himna. Jaunatne tiek iesaistīta politikā caur Gazproma finansēto organizācijā Naši (mūsējie).

    Kad 2001. gada 11. septembrī ASV piedzīvo terora aktu, Putins Bušam piezvana pirmais un izsaka līdzjūtību, uzsverot, ka tagad ASV un Krievija ir bēdubrāļi, jo Krievijā arī uzdarbojas čečenu radikāļi. Tam seko šo valstu medusmēnesis, kad tiek noslēgtas daudzas būtiskas vienošanās energoresursu jomā, kas, kā zināms, ir pati būtiskā mūsdienu ekonomikas un politikas regulēšanas svira.

    Energoresursi un politiskie mērķi

    Draudzība ar ASV beidzas, kad tiek izbūvēts naftas vads caur Azerbaidžānu. Turpretim, pateicoties energoresursu līgumiem, uzlabojušās attiecības ar Japānu, Ķīnu, Vāciju, Turciju un citām valstīm.

    Tagad galvenie Putina politiskie mērķi ir atgūt kontroli pār bijušajām PSRS republikām, īpaši Ukrainu, kas ir gāzes un naftas vada tranzītvalsts.

    Krievija oranžās revolūcijas laikā Ukrainā atbalsta Janukoviča kandidatūru, un Putins domā, ka Janukovičs kļūs par uzvarētāju, jo, iespējams, čekai ir plāns… Proti, dažas dienas pirms vēlēšanām sāncensis Juščenko tiek indēts, taču brīnumainā kārtā paliek dzīvs. Oranžā revolūcija uzvar, tomēr prieks nav ilgs, jo saniknotais Putins pieteic Ukrainai energoblokādi, atstājot šo valsti bez gāzes un naftas. Liedz Krievijā ievest ukraiņu preces. Ukraina spiesta piekāpties Krievijai, Putina favorīts Janukovičs kļūst par premjeru, un valsts atkāpjas no kursa uz ES un NATO.

    Putins grib nostiprināt Krievijas ietekmes pozīcijas pasaulē, celt tautas pašlepnumu, pilnībā kontrolēt privāto biznesu un palielināt bruņojumu, kā arī nostiprināt kontroli pār tautas masām, ieviešot terminu «vadāmā demokrātija» un «varas vertikāle».

    Stingrs rokasspiediens, īsi teikumi

    Informācija no masu medijiem tik un tā par V. Putinu nevar atklāt šo politiķi tik spilgti, kā stāsti no «pirmajām rokām» jeb no tiem cilvēkiem, kas personīgi tikušies ar šo cilvēku. Klubs aptaujāja četrus Latvijas politiķus, kas kontaktējušies ar V. Putinu. Tā pērn vides ministrs Raimonds Vējonis Maskavā apsprieda ar Krievijas premjeru vides jautājumus: «Tikšanās laikā V. Putins bija labvēlīgi noskaņots, smaidīja. Viņa rokasspiediens bija stingrs. Personiskais iespaids par Putinu ir ļoti pozitīvs, kopumā viņš komunikācijā atstāj ļoti labu iespaidu, jo var manīt, ka seko līdzi savam izskatam – ir labi ģērbies, slaids un sportiskas miesasbūves. Auguma starpība starp V. Putinu un mani sākumā mazliet mulsināja (esmu augumā krietni garāks nekā V. Putins). Sarunas laikā varēja noprast, ka premjers ir gatavojies, jo viņš bija ļoti labi informēts par pārrunātajiem jautājumiem un radīja gudra, inteliģenta cilvēka iespaidu. Tomēr varēja manīt, ka Putins ir cilvēks ar militāru pagātni un viņam nav raksturīga daiļrunība – runāja īsos teikumos, nepārprotami paužot savu nostāju.»

    Vējonis novērojis, ka V. Putina drošības pasākumi ir pārspīlēti, viņam raksturīgi ierasties ar nokavēšanos, iespējams, tā norādot uz savu nozīmību, varu un ietekmi. Tāpat acīs krīt tas, ka Krievijas pārstāvjiem pret Putinu ir milzīga pietāte, kas redzama uz katra soļa. «Domāju, ka visu jautājumu attīstība ir cieši saistīta ar Putina un Krievijas prezidenta D. Medvedeva personīgo nostāju katrā jautājumā,» domā R. Vējonis.

    Brīvs kontaktēšanās stils

    Bijušais Latvijas premjers un starptautiskā Madrides kluba biedrs Valdis Birkavs kā starptautiskās sadarbības padomes loceklis pirms trim gadiem tikās ar Putinu Maskavā. «Putins vēl nebija ieradies. Man blakus sēdēja Helmuts Šmits, bijušais Vācijas kanclers, kurš uzreiz sāka smēķēt. Viņam klāt pieskrēja viens no apkalpotājiem un padeva pelnu trauku. Pēc mirkļa pieskrēja cits un atņēma, sakot, ka te nedrīkst smēķēt. Kad ieradās Putins, Šmits sacīja, ka savulaik, kad viņš ticies ar Brežņevu, tas ir atļāvis viņam smēķēt – vai Putins atļaušot? Uz to Putins teica, ka viņam nav iebildumu, vienīgi lai prasa citiem kolēģiem. Tas visiem šķitis smalki un pieklājīgi. Kad sākām apspriest dažādus jautājumus, Putins bija brīvs, runāja dzīvi un brīžiem asprātīgi, atstādams uz visiem labu iespaidu. Var pat teikt, ka daudzi no mūsu delegācijas par Putinu bija sajūsmā, jo viņš izstaro šarmu,» spriež V. Birkavs, kuru pārsteidz, cik daudz Krievijas labā un sakārtošanā Putins ir izdarījis.

    Drīzumā Birkavam būs tikšanās ar Gorbačovu, kurš savulaik ļoti atbalstījis Putinu, taču tagad viņa uzskati esot mainījušies.

    Latvijas biznesam, pēc V. Birkava domām, svarīgas ir attiecības ar Krieviju, un mēs nevaram visu laiku šajās attiecībās stumt pa priekšu vēsturiskā smaguma ratus.

    Ja Zatlers Putinu nesadusmos, tad Latvijas attiecības ar Krieviju var veidoties bez «ēzeļa ausīm». Pasaules arēnā daudzas valstis mēģina draudzēties ar Krieviju, un lielā mērā tas ir Putina spēju, izglītības līmeņa un drošības dienestā gūtās pieredzes nopelns.

    Krievijai saprotams līderis

    Latvijas ekspremjers Aigars Kalvītis ar Putinu ticies vairākas reizes: «Esam kopā arī vakariņojuši, brīvi, bez lišķības kontaktējušies, stāstījuši anekdotes, tādēļ varu teikt, ka Putins ir asprātīgs, patīkams cilvēks un spēcīgs, mērķtiecīgs Krievijas interešu aizstāvis. Tieši tāds, kādu Krievijai vajag. Jāsaprot, ka Krievijā nav iespējams nokopēt ASV demokrātijas paraugu, un tas arī nav vajadzīgs. Tur der šī demokrātija ar monarhijas pieskaņu, tādēļ nenosodu šādu autoritārismu. Redzam, ka pēdējo 10 gadu laikā Krievija ir kļuvusi par spēcīgu nāciju. Nākotnē Krievijas ietekme pasaules arēnā pastiprināsies, tādēļ mums vajadzētu ar šo valsti veidot labas attiecības.

    Ja es dzīvotu Krievijā, tad noteikti atbalstītu tādu prezidentu, jo Putins ievieš kārtību, arī es esmu kārtības piekritējs.

    Ir nepareizi domāt, ka austrumos ir tikai tuksnesis. Tuvākajos gados pieaugs arī Ķīnas ietekme, taču ASV gan būs jāizdara kāds brīnums, lai noturētu savas pozīcijas.»

    Ne Putina, bet amata šarms

    Savukārt bijušais Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, kurš ticies ar Putinu 2002. gadā, nesteidz jūsmot par Vladimira Putina pievilcību un savdabīgo humoru, jo uzskata, ka cilvēkus pārsvarā iespaido ieņemamais amats, nevis personiskās īpašības: «Ja viņš būtu santehniķis, tad neviens nerunātu par viņa karātavu humoru. Vienkārši, ja tavā vizītkartē parādās respektabls amats, tad pēkšņi «visas tevi grib». Neesmu kopā ar Putinu bijis medībās vai kalnos kāpis, tāpēc par citām viņa īpašībām spriest negribu, taču, vērojot viņu kā politiķi, redzu, ka viņš vēlas Krieviju redzēt pārtikušu un pasaulē respektētu. Kas attiecas uz Latviju, tad mēs vienmēr jutīsim Krievijas sānu – vienalga, esam NATO un ES vai ne. Tāpēc mums rūpīgi jāanalizē tie procesi, kas notiek Krievijā un jāizdara pareizi secinājumi. Šodien Krievija mokās savos krievu identitātes un starpnacionālo konfliktu risinājumos. Liela problēma ir Ziemeļkaukāzs un musulmaņu skaits. Jau šodien Maskavā dzīvo aptuveni 2 miljoni musulmaņu. Atslēgvārds Krievijas politikā šodien ir „modernizācija”. Lai kļūtu par pasaulē konkurētspējīgu valsti, Krievijai ar 10 gadiem ir stingri par maz.”

    Karjeras vertikāle

    • Dzimis 1952. gadā Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga)
    • 1975. gadā beidz Ļeņingradas Valsts universitātes Juridisko fakultāti
    • 1985.–1990. gads – strādā KGB (valsts drošības dienests jeb čeka)
    • 1991. – darbojas Ļeņingradas pilsētas domē
    • Kopš 1994. gada – Ļeņingradas pilsētas domes mēra vietnieks
    • Kopš 1996. gada strādā Krievijas prezidenta administrācijā, kur ik gadus tiek paaugstināts amatā
    • 1998. gadā kļūst par Krievijas FSB (jaunais drošības dienests) vadītāju
    • 1999. gadā – Krievijas premjers, tad prezidenta vietas izpildītājs
    • Kopš 2000. gada 8 gadus ir Krievijas prezidents
    • Tagad Krievijas premjerministrs
    • Šobrīd premjers V. Putins un Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs neatklāj, kurš no viņiem kandidēs nākamajās prezidenta vēlēšanās 2012. gadā

    Putins kā pareģis prognozē totalitārismu

    Vēl pat sapņos nespēdams iedomāties, ka pats kļūs par Krievijas vadoni, 1996. gadā Vladimirs Putins trāpīgi prognozē Krievijas nākotni, TV intervijā sakot: «Lai cik tas briesmīgi skan, mūsu valstī uz kādu laiku iespējams pagrieziens uz totalitārismu. Un šie draudi nenāk no pašas varas vai milicijas, čekas un tamlīdzīgām struktūrām, bet gan no mūsu pašu tautas mentalitātes. Mums visiem šķiet, dažreiz arī man, ka, ja ar stingru roku ieviestu kārtību, mēs visi sāktu labāk dzīvot. Tomēr šis komforts ātri beigtos, jo drīzumā mēs visi justu, kā šī roka mūs žņaudz.»

    Disertācija – plaģiāts

    Daudzas pasaules universitātes ir piešķīrušas Vladimiram Putinam goda doktora grādus. Taču savu disertāciju ekonomikā Putins aizstāvēja, vēl nebūdams prezidents. Toreiz viņš nevarēja paredzēt, ka kļūs tik nopietna persona, kuras disertāciju kāds analizēs. Tā nu sanāca, ka zinātnieki no Vašingtonas, kas izstudēja Putina disertāciju, konstatēja plaģiātismu – vismaz 16 lappuses no 20 bija zagtas gandrīz vārds vārdā no darba, ko uzrakstīja profesori Viljams Kings un Deivids Klīlends. Visticamāk, šos darbus Putins nokopēja no interneta.

    Svarīgākie putinlaiku notikumi

    • Karš Gruzijā
    • Karš Čečenijā
    • Ukrainas blokāde, noslēdzot energoresursu piegādi
    • Apmēram 25 žurnālistu noslepkavošana, slepkavas nav atrasti
    • Maskavā Nord ost izrādes laikā teroristi sagrābj vairāk nekā 800 ķīlnieku
    • Nogrimst zemūdene Kursk, bojā iet 118 cilvēki
    • Vairāku dzīvojamo māju sprādzieni, kur bojā iet 300 cilvēki

    Humors un atjautība

    Putinu krievu tauta mīl par labo humora izjūtu un brīvu uzvešanos divdomīgās situācijās, no kurām viņš uzreiz rod izeju. Piemēram, komiski TV sižetā izskatījās, kad Putins ierodas atkārtoti kādā lauku apvidū, kur viņam rāda telīti, kuru reiz pabarojis Putins. Tad vīrietis, gribēdams labu, saka: pateicoties jums, šī telīte pēc pāris mēnešiem dzemdēs. Uz to Putins nevar savaldīt smieklus un jautā, ko īsti runātājs grib sacīt…

    Kad kāds students jautā Putinam, vai notiks rubļa devalvācija, Putins atbild, ka ne. Tomēr uzstājīgais jauneklis pārjautā, vai Putins to apsola.

    Uz to prezidents ar humoru teic: droši vien man tagad vajadzētu ēst zemi no puķupoda un zvērēt ar asinīm.

    Uz jautājumu, vai taisnība, ka Putins solījis pakārt Gruzijas prezidentu Saakašvili aiz vienas vietas, Putins, kurš, pēc visa spriežot, šai mirklī vairs nevēlas attiecības saasināt, pretī ar smaidu vaicā, kādēļ tikai aiz vienas vietas.

    Nevēloties izpaust sabiedrībai to, vai viņam ir mīlas attiecības ar Aļinu Kabajevu, Putins attapīgi atbild: ziniet, man piešuj romānus arī ar daudzām citām skaistām un populārām sievietēm. Un es varu atbildēt – man visas viņas patīk.

    Kāds amerikāņu laikraksts rakstīja, ka Gazproms piesūcies pie Eiropas miesas. Komentējot to, Putins pretī vaicā: interesanti, kāpēc ASV tā uztraucas par Eiropas miesu? Laikam paši negrib no šīs baigi labās miesas atrauties.

    Mistiķi Krievijai

    Slavenā bulgāru gaišreģe Vanga pareģoja Krievijai slavu un varenību caur kādu Vladimiru. Jādomā, tas varētu būt Vladimirs Putins. Krievijas atdzimšanu un lielu ietekmi pareģojis mags Edgars Keisi. Mūks Avels, kas Krievijai bija rakstiski prognozējis cara Nikolaja ģimenes traģēdiju un revolūciju, savās piezīmēs minējis kādu, kuru pētnieki atpazīst kā Putinu. Savukārt Nostradamus Krievijas diženumu prognozējis 2025. gadā. Astrologs P. Globa, kas ne tikai skatījies zvaigznēs, bet pētījis citu gaišreģu domas par Krievijas nākotni, uzskata, ka pēc Putina un Medvedeva politiskajā arēnā izvirzīsies kāda izcila personība, kurai būs noteicošā loma Krievijas atdzimšanā.

    Tēls sabiedrībā

    Savs un dāsns

    Pie sava PR tēla Putins strādājis cītīgi – māk pēkšņi noskūpstīt kādas vizītes laikā sievietei roku vai mazam zēnam nobučot vēderiņu. Piemēram, vizītes laikā Krievijas dziļumos kāds strādnieks naivi kameras priekšā palūdza, vai Putins nevar viņam kaut ko par atmiņu uzdāvināt. Uz to prezidents acumirklī noņem savu rokas pulksteni un atdod.

    Seksīgs

    Ja salīdzina 2000. gada Putina ārieni ar šābrīža jaunākajiem kadriem, tad, rūpīgi izpētot, redzams, ka tagad viņš izskatās labāk – ja arī tas panākts bez plastiskās ķirurģijas, tad tomēr ne bez modernākajām ādas atjaunošanas metodēm. Nesen Putins publiski bija redzams ar zilumu pie acs un vaiga – iespējams, tās bija kādas procedūras sekas. Seksīgums ir viena no tēla sastāvdaļām. Un tam ir rezultāti – Putinam par godu ir sacerētas populāras dziesmas, kur jaunas meitenes dzied «gribu tādu kā Putins». Uz TV čupām nāk meiteņu, sieviešu un pensionāru vēstules ar atzīšanos mīlestībā.

    Stiprs

    Putins tiek tiražēts kā spēcīgs vīrietis, kurš, atšķirībā no iepriekšējiem veciem un sagrabējušiem vadoņiem, ir varošs visādā ziņā. Viņam ir melnā josta džudo un karatē austrumu cīņās, panākumi sambo. Filmēts gan jājot, šaujot, gan nodarbojoties ar boksu un slēpošanu, trenažieru un biljarda zālē, dzenājot bumbu un makšķerējot, šaujot ar loku, airējot, spēlējot tenisu un pat braucot Formulā 1.

    Ticīgs un vienkāršs

    Putins allaž nēsā alvas krustiņu, kas vizuāli izskatās ļoti vienkāršs, tā tautā radot nostalģiskas sajūtas. Viņš cenšas izmantot pareizticīgo patriarhiju savā labā un arī sniedz tai savu atbalstu. Piedalās svētku baznīcas svētkos un pat iet sūdzēt grēkus. Allaž uzsver, ka cēlies no nabadzīgas vienkāršas ģimenes. Oficiālie Putina ienākumi gadā gan pārsniedz 100 tūkstošus dolāru, neskaitot īpašumus, kuru apmērs, pēc dažiem avotiem, ir pat 40 miljardi dolāru.

    Sieva un mīļākā

    Putina sieva Ludmila, sniedzot kādam žurnālam interviju, atklāja, ka attiecības ar vīru balstījušās uz viņas pakļaušanos. Pirms kāzām, kā domā sieva, ar čekas metodēm Putins pārbaudījis viņas morālo stāju – piesūtījis kādu jaunu cilvēku, lai izprasa Ludmilas telefona numuru, kuru gan viņa nav iedevusi. Ludmila bieži birdinājusi asaras – galvenokārt tādēļ, ka vīrs nemitīgi kavējis un nav lielījis viņas gatavotās maltītes. Mana dzīve ar Vladimiru ir gaidīšana un viņa pārbaužu izturēšana, atzinusies sieviete, kurai Putins neuzticējās – tikai gadu pēc kāzām viņa uzzināja, ka viņš strādā čekā, nevis, kā stāstīja, milicijā. Spriežot pēc intervijas, nav jābrīnās, ka internetā, kas ir vienīgais brīvais medijs Krievijā, parādījusies informācija, ka sieva esot dzērusi, bet tagad pat aizgājusi uz klosteri.

    Savām draudzenēm Ludmila ir teikusi – mans vīrs ir īsts vampīrs, taču nedzer un mani nesit.

    Turpretim Putins saviem draugiem sacījis, ka jebkuram, kurš viņa sievas kompānijā var pavadīt ilgāk par trim nedēļām, jāuzceļ piemineklis. Pārim ir divas meitas – Maša un Katja.

    Tagad visa Krievija vēro Putina un 30 gadus par viņu jaunākas sportistes, čempiones mākslas vingrošanā un partijas līdzgaitnieces, Krievijas domes deputātes Aļinas Kabajevas romānam, kurš esot vainagojies ar dēla Dmitrija dzimšanu. Attiecības abi nekomentē, taču ārzemju prese raksta, ka viņi ir svinējuši pat kāzas. Krievijas mēdijiem šo tēmu apspriest aizliegts.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē