Kā ģenerālis Krēsliņš ar ģimeni bēga no Kijevas

Kārlis Krēsliņš, kurš savu dzīves nozīmīgāko daļu ir veltījis Latvijas valsts neatkarības un aizsardzības spēju stiprināšanai, ar ģimeni bija burtiski iestrēdzis Kijevā brīdī, kad tur sākās karadarbība, vēsta žurnāls «Privātā Dzīve». Kāpēc viņš tik nemierīgā laikā bija devies uz Ukrainu? «Tam ir vairāki iemesli. Galvenais, protams, bija tas, ka te strādā mans dēls.

Gribējām ar sievu aizbraukt ciemos, lai palīdzētu dēla ģimenei ikdienas rūpēs par mazdēlu Kārli. Otrkārt, manai sievai tēvs kādreiz dzīvoja Doņeckā, tur viņai dzīvo radi, arī pusbrālis. Arī mana māsa, kad bijām izsūtīti Sibīrijā, apprecējās ar ukraini. Mūsu mazdēliņam Kārlim krusttēvs ir ukrainis, tāpēc saikne ar šo zemi mums ir ļoti cieša,» stāsta ģenerālis.

Uz Ukrainu viņš ar sievu aizlidoja jau janvāra beigās. «Jā, gaisotne tur jau astoņus gadus ir saspringta, taču neviens pat iedomāties nevarēja, ka būs tik traki,» neslēpj viņš. «Dēla ģimene dzīvo daudzdzīvokļu namā Kijevā. Atminos, 24. februārī no rīta pamostos, atveru ziņu portālus un uzzinu – sācies karš. Tas šķita neticami, jo Kijevā visu laiku viss bija mierīgi. Cilvēki devās savās ikdienas gaitās, es katru dienu pāris stundu pastaigājos ar mazdēlu, visi bija ļoti draudzīgi, lai arī es runāju krievu valodā…» stāsta Kārlis.

Trauksmes sirēnas viņš tonakt neesot dzirdējis. «Vienīgais, kas mani pārsteidza, ka no rīta metro brauciens bija par brīvu. Tur bija ļoti daudz cilvēku ar somām, kuri ar ģimenēm steidza pamest valsti,» atminas viņš. Lai arī lidmašīnas biļetes uz Latviju Krēsliņu ģimene bija iegādājusies uz 28. februāri, pēc karastāvokļa pasludināšanas Ukrainā un lidostu slēgšanas bija skaidrs – jāmeklē cits veids, kā nokļūt mājās.

«Uz Ļvovu, no kurienes notika repatriācijas reisi, nebija iespējas tikt arī ar vilcienu. Dēls meklēja visdažādākos variantus, kā mums tur nokļūt, jo palikt Kijevā bija bīstami.

Visu nakti skanēja sprādzieni un apšaudes,» teic ģenerālis Krēsliņš.

25. februāra rītā, kad beidzās komandantstunda, Kārlis Krēsliņš ar kundzi, dēls ar sievu un mazdēlu steigšus pameta Kijevu. «Labi, ka paspējām izbraukt. Dēla draugi iedeva savu mašīnu. Daļu mantu atstājām. No rīta Kijevā bija diezgan daudz sprādzienu. Pa ceļam redzējām daudzas bruņumašīnas un pretgaisa lielgabalus.

Es biju mazs puika, kad beidzās Otrais pasaules karš, un mūs 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Tagad mūsu jaunākais mazdēls Kārlis kopā ar mums piedzīvo gandrīz to pašu. Vēsture atkārtojas…» spriež viņš.

Krēsliņš uzskata, ka daļa vainas par Ukrainā notiekošo jāuzņemas Rietumiem, kas pārāk ilgi pievēra acis uz Putina agresiju. «Putins daudzus gadus ir testējis, cik tālu viņš var iet. Pirmā pārbaude bija jau tālajā 2007. gadā Minhenē, kur Putins uzstājās ar runu drošības konferencē. Cilvēki noklausījās, saviebās, un viss. Neuztvēra to nopietni.

2008. gadā sekoja Krievijas iebrukums Gruzijā. Kas notika? Nekas. Rietumi pakratīja ar pirkstu, un ar to viss beidzās. Pēc tam nāca Krima. Kas notika? Nulle! Rietumi un Amerika norādīja, ka Putins ir slikti uzvedies, pieņēma dažas sankcijas, un viss. Pagāja daži mēneši, un visi par Krimas okupāciju jau bija aizmirsuši,» norāda Kārlis.

«Mēs nemitīgi pieļaujam Putina agresiju. Nesitam viņam pa pirkstiem, tāpēc viņš arī izjūt varenību,» pārliecināts ģenerālis.

Citus stāstus par karu Ukrainā lasiet žurnāla «Privātā Dzīve» jaunākajā numurā.

• Šausmas Ukrainā. Ģenerālis Krēsliņš no Kijevas izved mazdēliņu, hokejists Sprukts stāsta: «Mēs gulējām mīnus 5 grādos...»
• Kaupers un Busulis spiesti taisnoties. Busulis no pārdzīvojumiem nespējis gulēt, Kaupers uzsver – Prāva vētra nav spēlējusi Putinam!
• Kā pagāja Lemberga pirmā diena brīvībā? Iepircis delikateses un izpakojis Ziemassvētku dāvanas.
• Limuzīna Olita krāšņi nosvin jubileju. Baibai Indriksonei 90!
• Trakas lietas Dzērumos. Applūdusi modeles Tatjanas Mackevičas māja.
• Leldes Dreimanes un Ivara Kalniņa liktenīga satikšanās miljonāra villā.