Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
8
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Atceros no skolas laiku ekskursijām – jau sākot klaiņot pa nebeidzamajām Valsts Ermitāžas anfilādēm (tolaik Ļeņingradā, tagad Sanktpēterburgā) man – mākslas skolas audzēknei – apkaunojoši, bet nepārvarami nāca miegs. Varbūt tā kāda organisma aizsargreakcija pret neapgūstamu informācijas plūsmu un nenoliedzami jūtamo artefaktu enerģijas jaudu?» bilst māksliniece Sandra Krastiņa, iesakot nedaudz citādus muzejus.
Klasika
Bez klasikas pamatiem neiztikt. Valda pieņēmums par četrām Eiropas mākslas darbu krātuvēm, ko vienmēr min kā nozīmīgākās: Luvra Parīzē, Valsts Ermitāža Sanktpēterburgā, Uffici galerija Florencē un Prado muzejs Madridē. Izvēlējos divus – Prado muzeju un Uffici galeriju. Salīdzinājumā ar Luvru vai Ermitāžu šajos divos ekspozīcijām nav jāvelta vairākas dienas. Prado muzejs un Uffici galerija diezgan koncentrētā formātā demonstrē – tēlaini izsakoties – iekapsulētu Eiropas mākslas esenci.
- Prado muzejs, Madride
- Uffici galerija, Florence
- Solomona Gugenheima muzejs, Ņujorka
- Punta della Dogana, Venēcija
- Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs
- Igaunijas Nacionālais muzejs, Tartu
- Modernās mākslas muzejs, Viļņa
- Impērijas kara muzejs, Londona
- Karaliskā Mākslas akadēmija, Londona
- KÖNIG GALERIE, Berlīne
Prado muzeja celtniecību uzsāka 1785. gadā pēc Spānijas karaļa Charles III pasūtījuma arhitektam Juan de Villanueva. Tiesa, iesākumā ēka bijusi plānota Dabas zinātņu muzejam. Būvdarbus pārtrauca Napoleona karš, tomēr 1819. gadā atklāja Karalisko Glezniecības muzeju, kas 1868. gadā pārtapa par Nacionālo muzeju Prado.
Pērn muzejam apritēja 200 gadu, un sakarā ar šīm svinībām vēlos izcelt nozīmīgu faktu: 2019. gadā atklāja britu arhitekta Normana Fostera un Madrides arhitektu studijas Rubio Arquitectura projektētu rekonstrukciju papildu ēkā, ko Prado muzejs iegādājies 2015. gadā.
Uffici galerija ir Eiropā vecākais muzejs. Tas radies no pilnīgi inovatīvas idejas, proti, glezniecības ekspozīcijas piedāvāja publiskai apskatei. Oficiāls dibināšanas laiks ir 1765. gads; astoņpadsmitais gadsimts iezīmējās ar jaunu pavērsienu sabiedrības ceļošanas paradumos – šodien to dēvējam par kultūrtūrismu. Uffici galerija tapa par Meku, kurā mākslas gaumi spodrināja neskaitāmi turīgi ceļotāji, piemēram, no Anglijas. Var teikt, ka šī krātuve ir tā augsne, no kuras gadsimtu gaitā tika diedzēti un izplatīti ierastie skaistuma un kvalitātes mākslas standarti.
Starp citu, jāatzīmē, cik tomēr šīs nenovērtējamās dārgumu krātuves ir trauslas. Tas nāk prātā, pieminot 2018. gada nacionālo traģēdiju Brazīlijā, kad ugunsgrēks nopostīja Nacionālo muzeju. Uffici galerijas sakarā ir bijis itāļu variants – 1993. gadā agri no rīta pie muzeja ēkas Sicīlijas mafija uzspridzināja mašīnu. Gāja bojā cilvēki, un muzeja ēkas logu stiklu šķembas smagi sabojāja ļoti daudzus mākslas darbus.
Muzeji ar arhitektonisku vērtību
Mūsdienās jaunu muzeju būvniecības projekti ir kā slavas dziesma arhitektūrai. Pati būve savā veidā tiecas tapt par galveno un vienīgo mākslas darbu. Gugenheima muzejs Ņujorkā ir viens no pirmajiem paraugiem, kur jaunā arhitektūra pretendēja būt uzmanības centrā. Vienotā spirāle, kas kā nepārtraukta telpiska strēle caurvij visu ēkas korpusu, nekur īsti neļauj pietiekami atkāpties, lai skatītājs varētu novērtēt mākslas darbus no distances.
Šāds arhitekta Franka Loida Raita risinājums 1952. gadā esot sacēlis asu diskusiju vētru. Tomēr, salīdzinājumā ar turpmākajām jaunbūvēm, tai skaitā Gugeinheima muzeju Bilbao Spānijā, Ņujorkas muzeja ēka nu jau ir jaunlaiku klasika. Tāpēc to iesaku apmeklēt – der redzēt, ar ko ir aizsākusies valdošā tendence, kad ārējā forma (proti, arhitektoniskais risinājums), jau sākotnēji plānots kā drošākais tīkls apmeklētāju pievilināšanai un nozvejai.
Venēcija ir jāredz katram un, protams, pirmajā reizē ir grūti atrauties no pašas pilsētas valdzinājuma. Kad slāpes pēc Venēcijas skaistuma ir dzesētas, noteikti ir vērts redzēt, ko un kā ir uzcēlis mākslas filantrops Fransuā Pino (François Pinault) mākslas izstāžu kompleksā Punta della Dogana.
Ēka un arī izstādes tajā signalizē, ko var paveikt ļoti liela nauda un patiesa izpratne gan par labu mākslu, gan vērienīgu un laikmetīgu arhitektūru. Punta della Dogana atklāta 2009. gadā, rekonstrukcijas arhitekts – Tadao Ando.
Tepat līdzās
Mēs visi dodamies uz tuvākām vai tālākām ārzemēm, lai baudītu un iepazītu pasaules nozīmes kultūras vērtības. Un it kā aizmirstas, ka tepat Latvijā ir Marka Rotko gleznu oriģināli. Ļaudis pāri jūrām dodas svētceļojumos, lai izprastu viņa mākslas noslēpumu, bet te, mūsmājās, pat no māksliniekiem esmu dzirdējusi: ak, Daugavpils tik tālu!
Daugavpils cietoksnī Arsenāla ēkas rekonstrukcija pabeigta 2012. gadā, tehniskā projekta koncepciju izstrādāja SIA ARHIS. Svarīgi, ka ik pa trim gadiem Marka Rotko darbu ekspozīcija tiek nomainīta. Pēdējā maiņa bija 2019. gada vasarā. Gadu summējumā veidosies fenomenālā iespēja skatīt vērienīgu Marka Rotko personālizstādi. Un Austrumeiropā tāda laimīgā loze ir tikai mums Latvijā!
Vēl viens ar roku aizsniedzams starptautiski nozīmīgs muzejs ir Tartu – Igaunijas Nacionālais muzejs. Aizbraukt līdz Tartu, paskatīties brīnišķīgu arhitektūru, laikmetīgi veidotu ekspozīciju un atgriezties mājās – tas ir paveicams pat vienā dienā. Bet guvums tāds, ka vēl ilgi jādomā ne tikai par Igaunijas vēsturi un nacionālo identitāti, bet arī par Latviju, jo tik daudz kas mums vēsturiski norisinājies līdzīgi un tomēr tik atšķirīgi.
Ekspozīcijas saturs it kā vienkāršiem vārdiem, bez gurdinoši zinātniski detalizētiem izklāstiem, toties pārliecinoši iezīmē Igaunijas kultūrtelpu plašākā mērogā. Muzejs ir saņēmis vienu no uzvarētāju tituliem Eiropas muzeju gada balvā EMYA 2018. Vēl maza detaļa, kas apmeklētājam ļauj justies gaidītam: pie biļešu kases apjautājas, no kurienes ieradušies, un iedod kodu plāksnīti, ar kuru ikviena eksponāta anotāciju var pārslēgt arī uz latviešu valodu.
Muzeja projekta autors ir vācu arhitekts Daniels Lībeskinds. Muzeja kolekcija bāzējas uz vienas ģimenes – Viktora Butkus un Danguoles Butkienes – privātkolekciju. Kolekcija tapusi desmit gadu laikā un pārstāv Lietuvas laikmetīgo mākslu, kam arī būs veltīts muzejs.
Kamēr mēs Latvijā vēl septiņreiz mērām, ko, kā un vai vispār būtu kas jābūvē laikmetīgajai mākslai, tepat līdzās kaimiņos viss notiek. Protams, arī ne bez grūtībām. Kā stāstīja Viktors Butkus, iesākumā viņš meklējis ceļu, kā muzeja ideju realizēt sadarbībā ar valsti, bet process bijis tik nebeidzams un neproduktīvs, ka beigās nolēmis visu darīt pats.
Kādā pasākumā, kur viesojies arhitekts Daniels Lībeskinds, viņš vienkārši piegājis pie arhitekta un piedāvājis – vai viņš nevēlas uzcelt Viļņā muzeju. Arhitekts uzreiz esot teicis jā, un darījums noslēgts ar rokasspiedienu. Tik vienkārši! Un pat ja tā ir tikai leģenda – galvenais, ka Viļņā tapis jauns laikmetīgās mākslas muzejs, ko noteikti jāredz.
Ārpus rāmjiem
Ne tikai mākslas muzeji ir skatīšanas vērti. Ja kaut cik interesē vēstures kopsakarības, iesaku kādu vēstures vai kara muzeju, īpaši, ja ceļojumā esat kompānijā ar vīrieti, jo pieredze rāda – militārā mašinērija ir tēma, par ko kungiem vienmēr ir ko teikt.
Londonas Impērijas kara muzeju iesaku tāpēc, ka paralēli patstāvīgajai ekspozīcijai, kam tomēr ir tāda aizlaiku putekļu smarža, vienlaikus notiek vairākas vērienīgas skates, kam uzskatāmi pamanāms ļoti liels budžets un ilgs rūpīgas sagatavošanas laiks. Mainīgo ekspozīciju dizains ir moderns, piedāvātajai tēmai pamatā ir fundamentāls pētījums, tomēr nopietnais saturs pasniegts ar laikmetīgi aktuālu stāstījuma pieeju un moderna dizaina noformējumu.
Ikviens Londonu zina kā pilsētu, kur doties skatīt mākslu. Bet esmu pamanījusi, ka ārpus mākslas profesionāļu loka Karaliskās Mākslas akadēmijas izstāžu zāles Londonā nav tik iestaigāta taciņa. Ja ceļojuma dienās plānots laiks arī mākslai, iesaku noteikti noskaidrot, kas notiek šajā vietā. Piemēram, 2020. gadā te būs izstāde Pikaso un papīrs, kas tapis ar Malagas pilsētas atbalstu, izstāde Gogēns un impresionisti, bet gada nogalē, no 26. septembra līdz 6. decembrim te būs apskatāma slavenās multimediālās mākslinieces Marinas Abramovičas izstāde After Life.
Šī mākslas tempļa veidošanās vēsture ir atšķirīga no iepriekš minētajiem muzejiem. Kā stāsta, kādā 1768. gada ziemas dienā arhitekts sers Viljams Čembers devās vizītē pie karaļa Džordža III ar petīciju, ko bija parakstījuši 36 mākslinieki un arhitekti; tika lūgts atļaut dibināt sabiedrību ar mērķi popularizēt mākslu un dizainu, ik gadu rīkot mākslas izstādes, veidot Dizaina skolu. Dibinātāju pulkā bija arī divas sievietes mākslinieces Mērija Mozere (Mary Moser) un Andželija Kaufmane (Angelica Kauffmann), kas tolaik nebūt nebija pašsaprotami. Un tā nu izstādes te notiek līdz šai baltai dienai.
Berlīnē ir ļoti daudz pasaules nozīmes muzeju – lai tos atrastu, pietiek ieskatīties kartē. Ja interesē laikmetīgā māksla un tas, kas aktuāls tieši šeit un tagad, iesaku apstaigāt nozīmīgākās mākslas galerijas. Pēc platības tās salīdzināmas ar muzejiem. Tikai kā vienu piemēru minēšu KÖNIG GALERIE. Divu iemeslu dēļ: atrašanās vieta un arhitektūra.
Pie mums pastāv uzskats – ja kāds kultūras pasākums nav pašā pilsētas centrā, tad turp nokļūt ir apgrūtinoši. Minētā galerija atrodas pavisam necilā dzīvojamajā rajonā – to meklējot, var likties, ka tur nu gan nekāds vērā ņemams mākslas centrs nevarētu būt. Galerija tiešām atrodas, kā mēdz teikt – nekurienē, lai gan, kā jau Berlīnē, paejot vairākus kvartālus tālāk, atkal ir kāds nozīmīgs pilsētas mezgla punkts. Šajā vietā tā apmetusies 2015. gadā. Ēka ir arhitekta Arno Barndlhūbera rekonstrukcija 1960. gadā celtajai baznīcai. Arī tolaik arhitekta Vernera Ditmana brutālisma stilā veidotā celtne bijusi ievērības vērta.
