Kultūras ministre Agnese Lāce par naudu, bērnības traumām un ģimenes sapulci

Ir pusdeviņi pirmdienas rītā, līst lietus, lietus lāses ir arī uz Agneses kurpju purngaliem un tur paliek krietnu mūsu sarunas laiku. Agnese palīdzei palūdz kapučīno un sarunai atvēl vairāk laika, nekā plānots. Dažbrīd runājot viņa sakrusto rokas uz krūtīm kā aizsargājoties, bet pēc brīža jau atslīgst krēslā, ļaujoties atklātībai.

– Esat teikusi, ka gribētu, lai jūsu meitiņa Stella izaugot saprot – mamma darījusi ko jēgpilnu.

– Stellai ir četri gadi, un viņa sāk interesēties par to, ko daru. Stelliņa šobrīd sāk izprast, ko nozīmē labs un ļauns, ko nozīmē slinkot un censties, vai cilvēki vēl labu vai varbūt viņiem ir citi nodomi. Tas ir izaicinājums: izstāstīt tā, lai viņai būtu saprotami.

Strādājot augsta stresa un augstas atbildības darbos, ne vienmēr atnākam mājās kā saulstariņi.

Viņa ir prātīga meitene, un man ir iespēja stāstīt, kāpēc daru to, ko daru. Kopā ejam uz mūzikas notikumiem, apmeklējām Skolēnu dziesmu un deju svētkus. Stella bija bēdīga, ka pati nedejo, bet viņa dzied, šogad nodarbībām pievienojās dejošana, un viņa teica: nu tieši tā, kā es gribēju!

Rīts ir laiks, kad varam pabūt kopā, arī šorīt meitiņu mazliet agrāk pamodināju, viņai patīk man kādu brīdi pasēdēt klēpī, mierīgi pamosties, lēnām atvērt acis. Galvenais – atrast brīžus, kuros to izbaudīt.

– Politika joprojām ir visnotaļ maskulīna vide. Kuros brīžos šo maskulīno pusi sajūtat spēcīgāk?

– Domāju, tas saistās ar to, kāda attieksme sabiedrībā šķiet pieļaujama pret jauniem vīriešiem un jaunām sievietēm. Ministru Kabinetā vienā pusē man sēž Reinis Uzulnieks, otrā – Viktors Valainis. Mums ir dažu mēnešu vecuma atšķirība, bet nezinu, vai viņiem kāds jautātu, piemēram, par vecumu.