Aijas Andrejevas mīlestības ceļš: Teicu Jānim – es nezinu, kā man būs, nevaru tev apsolīt…

Uz interviju Aija ierodas precīzi norunātajā laikā, tērpusies savā mīļākajā – melnajā – krāsā. Viņa labi notur savas robežas, ja uz kādu jautājumu nevēlas atbildēt, tad to arī saka, nevis mēģina izlīdzēties ar sadomātu atbildi. Šodien man nav pati runīgākā diena – kādā brīdī arī atzīst. Tas nekas. Mums visām tādas ir. Aijai ir skaistas, izteiksmīgas acis, kas brīžos, kad nav vārdu, pasaka daudz vairāk. Un vēl viņai ir mūzika – sievišķīga un dažbrīd neticami atklāta. 

– Dienā, kad man piezvanīja Siguldas Opermūzikas svētku rīkotājs Dainis Kalns un piedāvāja piedalīties galā koncertā, filma Straume saņēma Zelta globusu, bet es jutos tā, it kā šis piedāvājums būtu mans Zelta globuss. Nekad neesmu tik daudz trenējusies, kā gatavojoties šim koncertam. Operdziedāšana ir pilnīgi cita pasaule! Bet ir ļoti aizraujoši darīt ko jaunu. Es mīlu to, ko daru, – koncerti, albumi, bet arī šim darbam kādā brīdī iestājas rutīna. Vajadzēja izaicinājumu. Tāpat kā kāpt kalnos, iet pārgājienos, izaicinājumu vajadzēja arī profesionālajā jomā, un šī ir iespēja man aizlidot citā dimensijā un piedzīvot nebijušu brīnumu. 

Tēviem katru dienu jāsaka meitām, ka viņas ir skaistas, gudras, ka viņas var!

Ticu tam, ka domas materializējas. 2019. gadā izlēmu, ka man vajag lielo koncertu, kas varētu būt Siguldas pilsdrupās, bet sākās pandēmija. Ar domu, ka kaut kad tāds koncerts Siguldas pilsdrupās notiks, trenēju balsi pie vokālās pedagoģes Ditas Kalniņas un domāju: varētu savā koncertā nodziedāt kādu operas āriju. Un, re, pēc pieciem gadiem mani uzrunā un man ir iespēja dziedāt operas ārijas nevis savā koncertā, bet Siguldas Opermūzikas svētkos! Tas nav pašsaprotami, un esmu pateicīga par šo iespēju.

– Vai ir bijis brīdis dzīvē, kad šķiet – jādara kas pilnīgi cits, nesaistīts ar mūziku?
– Mums jau visiem uznāk tādi vājuma brīži,