Staļļa puikas Neretnieki – konkūrists un zirgu kalējs: Kas ar zirgiem saslimis, vaļā netiks

Brāļi

Kristaps, vecākais brālis 

• Jātnieks, startē konkūrā – sacensībās šķēršļu pārvarēšanā ar zirgiem. Pirmais latvietis, kas ieguvis olimpisko ceļazīmi šajā disciplīnā. Ar zirgu Valour pārstāvēja Latviju Tokijas 2020. gada olimpiskajās spēlēs, kur izcīnīja 23. vietu individuālajā sacensībā. Piedalījās arī Parīzes spēlēs pērn, kur kvalifikācijā ierindojās 56. vietā.
• Aizņemts, bet neprecējies. 

Roberts, jaunākais brālis 

• Zirgu kalējs. Pēc izglītības – aviācijas inženieris. 
• Sieva Gunta, divi bērni.

Roberts: Te, Ērmos, ir mūsu ģimenes zirgu stallis. Ar sieviņu dzīvojam Carnikavā, un, kad braucu uz šejieni, bieži ņemu līdzi bērnus. Meitai interesē zirgi, bet puikam – traktori un mašīnas. Cenšos šurp atbraukt arī tad, kad te ir Kristaps, – darba netrūkst. Vēl abi tiekamies mūsu bērnības mājās, ko pamazām atjaunojam. 

Kristaps: Smejos, ka es dzīvoju visur. Paralēli jāšanai rūpējos par saimniecību, pie šī sporta piederas arī zirgu audzēšana – pērkam, pārdodam. Reizēm jāpārdod kāds labs zirgs, lai varētu pabarot pārējos.

Kristaps nav tā vienkāršākā persona, bet mēs viens otru ļoti labi pazīstam, tāpēc viss iet no rokas.

Latvijā mana dzīvesvieta ir Ērmos, arī laukos pie Salacas upes. Tomēr pārsvarā esmu nepārtrauktā kustībā ceļā uz vai no sacensībām. Tā vairāk vai mazāk ­dzīvo visi pasaules top jātnieki – katru nedēļu citā valstī vai pat citā ­kontinentā.

Pa visu Eiropu braucam ar mašīnu – es un Anita Žarinova. Viņa ir grūms – cilvēks, kas ikdienā kopj zirgus un palīdz jātniekam sagatavoties sacensībām. Mašīna ir kā milzu kemperis. Priekšējā daļā ir vieta astoņiem zirgiem, viņu barībai, inventāram, arī motociklam, bet piekabe ir dzīvojamais vagons mums pašiem. Atkarībā no tā, cik tālu un uz cik ilgu laiku jābrauc, jāpaņem visa iedzīve gan dzīvniekiem – zirgiem un diviem suņiem –, gan cilvēkiem. Reizēm fūre ir piekrauta līdz griestiem – roku nav kur iebāzt.