«Ja atņemtu dārzu, manis nebūtu.» Puķu lauku saimniece parāda savu ziedošo dziednīcu

Sapnis par savu audzētavu dzima jau 90. gadu vidū, kad pēc mācībām Bulduru dārzkopības vidusskolā Sanitai radās iespēja gadu mācīties un strādāt Vācijas stādaudzētavā. Saimnieki dzīvoja turpat un sirsnīgi uzņēma arī stažieri no Latvijas. Un viņiem bija dārzs, kur pastaigājās pāvi un arī klienti varēja brīvi staigāt un baudīt. «Kaut ko tādu es redzēju pirmoreiz. Latvijā šādu dārzu vēl nebija. Nolēmu, ka arī man tā būs. Vēl nezināju, kā, bet būs.» Un ir.

Mana lielākā skolotāja ir bijusi mamma Daba – atver acis, paskaties, kāda kompozīcija ir mežā, un atkārto to savā dārzā!

«Sākumā šeit bija augļudārzs ar ābeļu rindām. Un mēs, netipiski praktiskajiem latviešiem, tajā atstājām nevis kokus ar garšīgākajiem augļiem, bet gan skaistākos un zīmīgākos. Piemēram, ‘Zelta Renete’ nav visai garšīga, toties ar spēcīgu stumbru un ļoti skaistu vainagu. Arī bumbieri, kas stādīta uz omammas un opapa kāzām.

Dārzs šo 20 gadu garumā tiek veidots intuitīvi, uzticoties sajūtām, tam nav plāna.