Kuršu ķoniņiene Inita Peniķe: Sākumā man tas ne visai patika, es biju moderna meitene

Kuršu ķoniņu stāsts ir labākais arguments, ko atcirst, kad latviešus nosauc par vergu un dzimtcilvēku tautu. Bija laiks, kad tādi brīvcilvēki dzīvoja arī citos novados, taču septiņi Kuldīgas novada ķoniņu brīvciemi savas tiesības saglabāja cauri gadu simtiem. Lepni tautastērpi ar dižajām saktām, spožām metāla sleņģenēm un stikla zīlītēm izšūtām stāvkrāgām, lielais ķoniņu kauss, savi dzimtu ģerboņi, daudzas tiesības un privilēģijas tādas pašas kā vācu muižniekiem, lepni un neatkarīgi ciemi, kur cilvēki ar visu tiek galā paši, zobeni un dzīres uz vairākām dienām. Peniķu dzimtas pergaments, lēņu grāmata ar viņu brīvības tiesībām, saglabājies no 1439. gada, taču pašas tiesības pastāvējušas vēl daudz senāk. Lēņu grāmata paredzēja, ka Peniķiem iedalītā zeme ar visiem tās gūtajiem ienākumiem dzimtai pieder uz mūžīgiem laikiem. Pretī bija jāsniedz palīdzība Livonijas ordenim – lielākoties tas nozīmēja karošanu ordeņa karaspēkā. Vēlāk ķoniņi jeb kuršu lēņ­vīri savas tiesības sūri aizstāvēja gan pret muižniekiem, gan carisko Krieviju un simt gadu par tām oficiāli tiesājās. 

Ar Initu runājamies Ķoniņciema Atālmauļās, mazā muzejā, kuru viņas ģimene ar citu ķoniņu pēcteču atbalstu ierīkojusi Peniķu dzimtas mājas vienā galā. Mājas priekšā viņi atjaunojuši seno Peniķu stabu un uzlikuši atgūto dzimtas ģerboni ar jātnieku uz zirga, telpā redzams ģenerāļa Mārtiņa Peniķa portrets, ķoniņu zeķu raksti un zvaigžņu segas, grāmatas, fotogrāfijas un Peniķu omas Annas brunči, kas izbraukājuši visu Sibīriju. 

Tagad mums ir 30 hektāri meža, 27 hektāri aramzemes, un mēs tiekam galā, saimniekojam divatā.

– Varenā dzimtā esat ieprecējusies! Kā jūs pirmoreiz uzzinājāt, ka jūsu vīrs Juris saistīts ar kuršu ķoniņiem?
– Kad mans topošais vīrs lūdza manam tēvam manu roku, tēvs pretī jautāja: «Un kas tu tāds būtu?» «Juris Peniķis!» To dzirdot, tēvs bija sajūsmā, bet es – pārsteigta. Vēlāk tēvs izskaidroja, kas ir kuršu ķoniņi.