Melnā stārķa autore Sarmīte Trūpa par dzīvi Vācijā un vectēvu, kurš bija un nebija…
Nupat iznākusi Sarmītes Trūpas debijas grāmata Melnais stārķis, kuras darbība risinās 20. gadsimta Latgalē, rakstīta latviešu literārajā un latgaliešu valodā. Sarmīte ir no Viļāniem, bet nu jau ilgus gadus viņa ar ģimeni dzīvo Vācijā.
Foto: Edeite Laime
Sarmīti sazvanu viņas mājās Koblencā, 100 kilometrus no Maincas, kur Maincas Universitātē (Johannes Gutenberg-Universität Mainz) viņa pasniedz latviešu valodu un citus valodniecības kursus. Ārā līst stiprs lietus, pūš vējš, tāpēc Sarmītei sarunas laikā nākas aizvērt logu. Viņa atzīst, ka šodien esmu pirmā, ar kuru viņa runā latviski – parunājusi jau vāciski, latgaliski, krieviski, tagad viņa beidzot runā latviski.
Atgriešanās bērnībā
«Esmu uzaugusi un skolā gājusi Viļānos, un šai vietai man ir ļoti liela emocionāla piesaiste. Mums bija un joprojām ir sava māja pie upes, un tā vieta man ir ļoti pie sirds. Lai gan man ir 51 gads, arī tagad, aizbraucot pie vecākiem, ir sajūta, ka atgriežos bērnībā – tā pati skaņa, smaržas, putni.
Lai arī ilgus gadus dzīvoju Vācijā, iekšēji esmu gan latviete, gan latgaliete.
Atceros pagājušā gadsimta 80. gadus. Starp citu, tieši šodien ar vienu ukrainieti runājām, ka pēc kara būs ne tikai daudz bojāgājušo, bet ļoti daudz garīgi un fiziski sakropļoto un ar šīm psiholoģiskajām sekām būs jātiek galā. Arī 80. gados, kad pēc Otrā pasaules kara bija pagājuši 40 gadi, Viļānos dzīvoja daudz cilvēku, kam nebija kājas vai rokas, vai reiz pa ielu skrēja prātu zaudējusi sieviete – tādas spilgtas situācijas paliek atmiņā, un tās sasaistu ar pašreizējo situāciju, diemžēl vēsture atkārtojas.
