Rīga +7°C 
Esmu fotogrāfe, video operatore un veicu pēcapstrādes darbus mākslas projektā Devil Utopia, kur darbojos kopā ar dizaineri, dominatrix un modeli Dafni de Vil. Vēl ar citiem komandas biedriem un dažādu industriju pārstāvjiem veidojam projektus, kuros pētām cilvēka patieso būtību, bieži vien procesa laikā izmantojot BDSM elementus.
Nav svarīgs ceļš, ir svarīgs galamērķis. Sirreālisms un absurdisms ir vienīgie vārdi, kā aprakstīt gan savas dzīves ceļus, gan to, kā to parādu savos darbos. Tas ir kā redzēt cilvēka vulgaris pasauli caur Merkura spoguli un atgriezt atpakaļ redzēto bildi. Tā nav filozofija, bet dziļa patiesība, ko pati neaptvēru, līdz kāds uz to norādīja manos darbos. Kamēr iepazinu sevi un savus instrumentus, ar kuru palīdzību vizualizēju savu pasauli, pagāja laiks, līdz pielaidu sev klāt arī citus.
Skarbākā mācība: kad cilvēku tiešām redz, kāds tas ir patiesībā, neviens nesagatavo bailēm ieraudzīt sevi. Ir viegli strādāt ar cilvēkiem, kas mūs patiesi neredz, jo mūsu viedoklis netiks iztricināts, redzējums iztirzāts un šie cilvēki nejautās: «Kāpēc ne?»
Šaubas un bailes ir ziņkāres pamats, un bez ziņkāres mēs iestrēgstam komforta zonā. Sākotnēji domāju, ka, vērojot no malas, caur kameras spoguli, es vēlējos realizēt un redzēt savu iekšieni caur inscenētām ainām, taču, laikam ejot, esmu sapratusi, ka vienīgais veids, kā patiesi varu redzēt savu atspulgu, ir tikai caur citu cilvēku stāstiem, sajūtām un emocijām. Tomēr, jo vairāk tam pretojos, jo grūtāk man pašai kļuva, kā fizikā – jo lielāka pretestība, jo mazāka strāva. Kad pretestība cīnīties zuda un beidzot ļāvos to saredzēt, viss tapa skaidrs elektriskā ekstāzē.
Ouroboros* ir nebeidzams cikls, kur liekas, ka visu esmu sapratusi un ieraudzījusi – beidzot –, taču tā vietā nāk nākamā cīņa ar sevi. Man tā notiek katrā jaunā fotosesijā, katrā jaunā īsfilmā, ko radu, un katrā jaunā kafijas krūzē, ko no rīta dzeru. Ir baigi to vērot caur sevi, kad vēroju savus darbus un saprotu, ka es esmu tos radījusi. Ir baigi to vērot sev blakus – kā mainās manas domas un vārdi, ko izmantoju. Ir baigi to vērot, skatoties atspulgā, taču es turpinu to darīt un turpināšu, jo vēlos beidzot sastapt sevi. Man ir vienalga, vai citi mani satiks, jo galu galā man būs tas prieks ieraudzīt sevi, un neviens to nespēs liegt. Mans ceļš ir tikai sācies, un es kā Sprīdītis dodos ceļojumā, kur bailes vairs mani neaptur, bet ir mans spēka avots.
* Senlaicīgs simbols, kurš attēlo čūsku vai pūķi, kas aprij savu asti.
