DISKUSIJA. Atšūt bez iesnieguma: Kas skaitās seksuālā uzmākšanās?

Diskusijā piedalās:

Sanita Osipova, Augstākās tiesas tiesnese, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore

Jānis Kārkliņš, zvērināts advokāts, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors

Citi lasa

Aiva Kanepone

Dzīvesstils

Vairas Vīķes-Freibergas brīnišķīgo kleitu stāsti: Komplimenti bira kā no pilnības raga

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Princis Viljams un princese Keita kāzu gadadienā nobiedē visus…

Lauma Lapsa

Slavenības

Brazīlietis Felipe Rīgā izprecina māsu un sadusmo dzimtsarakstu nodaļas darbiniekus

Andris Veselovskis, ārsts psihoterapeits

Vai vīrietis drīkst testēt sievietes robežas?

Sanita Osipova: Var, tikai jautājums – cik tālu, jo seksuālā uzmākšanās ir vardarbība. Mūsu sabiedrībā nav vienprātības, kad tas vairs nav flirts, bet seksuālā uzmākšanās. Acīmredzot tas ir brīdis, kad piedienīgais pārtop pliekanībā un nepiedienībā.

Nevaram runāt tikai par vīriešiem, jo arī sievietēm ir dzimumtieksme – simpātijas, vēlme iepazīties, koķetēt. Viens no iemesliem, kāpēc nepieņemam diskusiju par nebinārām personām, ir tas, ka līdz galam neapzināmies sevi  kā vīrietis un sieviete – kur ir robežas, kā es drīkstu uzvesties sabiedrībā? Ja nezinu, ko citi pret mani var atļauties un ko varu atļauties pret citiem, rodas problēmas. Lielā problēma Latvijas sabiedrībā sākas tieši ar izglītību ģimenē un skolā.

Andris Veselovskis: Piekritīšu, ka izglītība par seksualitāti ir, es teiktu, nulle. Gan agresivitāte, gan seksualitāte ir pamatinstinkti, kas piemīt abiem dzimumiem un darbojas nepārtraukti, bet jāmācās tos pārvaldīt. Cilvēki nesaprot, kad viņi joko, kad pavedina vai izturas seksuāli uzmācīgi. Vidēji katra ceturtā Latvijas sieviete bērnībā cietusi no seksuālas vardarbības. Tātad – bijusi upuris, un kāds bijis varmāka, un tas tiek nemitīgi atražots. Parasti tās ir nerunājamās tēmas. Būtu jādomā, kā līdz tam nenonākt.

Jānis Kārkliņš: Pēc nesenajiem skandāliem man studenti prasījuši – ja čata grupiņā nosūtu meitenei sirsniņu ar bučiņu, tā nebūs uzmākšanās? Nesen lasīju lekciju uzņēmējiem, kas uzdeva jautājumu: vai drīkstu kolēģei aizsūtīt emodži bučiņu kā paldies par labi sagatavotu prezentāciju? Publiski dzirdētie gadījumi šādus jautājumus rada un raisa diskusiju. Cilvēks vairs nezina, vai viņa darbība ir piedienīga vai nē.

Jautājums, vai vīrietis drīkst testēt sievietes robežas, nodalāms trīs kategorijās. Pirmā robeža ir flirts vai koķetēšana, kas ir ētikas, nevis jurisprudences jautājums. Pats galvenais, negribu radīt iespaidu, ka Mūzikas akadēmijas skandāls bija par flirtu, tāpēc šīs atbildes nevajag vispārināt uz konkrēto gadījumu, kur var būt ļoti nopietni pārkāpumi.

Tikmēr komplimentu izteikšanā un flirtēšanā juristi parasti neiejaucas, citādi dzīve pārvērtīsies par vienu vienīgu tiesvedību.

Tā varam nogalināt romantiku. Likumdevējs pateicis, ko aizsargājam, – brīvība, gods un cieņa, dzimumneaizskaramība, veselība, dzīvība. Uz tiesu nevar doties par to, ka kāds uz mani ne tā paskatījās vai nepasveicināja.

Nākamā robeža ir simpātiju izrādīšana, kas ir cilvēka dabā, pretējā gadījumā pāris nekad nebūtu kopā un neapprecētos, jo kādam pirmais solis ir jāsper. Nevar pieņemt likumus, kas iet pret cilvēka dabu, jo tie nekad nedarbosies.

Tomēr robežu testēšana var sasniegt arī jurisprudences līmeni. Nav runa tikai par seksuālu uzmākšanos, bet arī upura vajāšanu – izsekošanu, nemitīgu īsziņu sūtīšanu par to, cik esi skaista, nevaru bez tevis dzīvot. Mēs vēl nerunājam par seksuālu vardarbību, bet tas, kas ir pāri robežām, jau ir kriminalizēts.

Un trešā sadaļa – seksuālā vardarbība, kas ir kriminalizēta. Sabiedrība darbojas tad, ja visi vienojamies par uzvedības noteikumiem – kas ir un kas nav pieņemami, savukārt tie noteikumi, kas īpaši jāievēro, tiek kriminalizēti, jo nav citu mehānismu, kā novērst pārkāpumus.

Lielākā daļa pārkāpumu ir civiltiesiski – ne tikai seksuālā uzmākšanās, bet arī mobings, bosings. Seksuālā uzmākšanās ir jēdziens, kas būtu jāpiepilda ar saturu.

Tiesu praksē seksuāla uzmākšanās ir, piemēram, uzsišana pa dibenu, ko Krimināllikuma izpratnē varētu uzskatīt arī par seksuālu vardarbību.

Tajā pašā laikā var būt tāda seksuālā uzmākšanās, kas nesasniedz krimināllikuma līmeni, bet rada upurim prasības tiesību par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu. Un te taisnība kolēģim, ka ir vīriešu kategorija, kas nemaz nezina un nesaprot, ka šīs robežas ir pārkāpuši. Viņiem šķiet, ka dzīvo sabiedrībā, kur tas ir pieņemami. Noskūpstīt sievieti uz lūpām – kas tad tur tāds! Un vienlaikus ir vīrieši, kas sievieti baidās pat uzrunāt. Izglītība vajadzīga gan par to, ko tu vari atļauties, gan ko pret tevi var atļauties.

Sanita O.: Nevaram visu pārcelt tiesību rāmī, jo lielākā daļa mūsu attiecību notiek ētikas rāmī. Notikumos, kas izskanējuši par mācību iestādēm, pirmām kārtām bija runa par profesionālo ētiku.

Gadījumos ar pilngadīgajiem, kur plašākā vai šaurākā mērā ir varas attiecības – ieslodzītais un cietumsargs, darbadevējs un darbinieks, pasniedzējs un students –, nekādas atkāpes nav pieļaujamas. Students nevar pateikt nē, jo baidās, ka citādi nenokārtos eksāmenu. Pat ja viņš nemācās pie šā pasniedzēja, reizēm šķiet, ka vārna vārnai acīs neknābj – šis pasniedzējs var sarunāt ar citu, lai izgāž eksāmenā. Te signālam un sistēmai jābūt pilnīgi skaidrai. Vispirms par spēles noteikumiem jāvienojas pasniedzēju vidē, un tad tie jādara zināmi jau pirmā kursa studentiem. Nevar skatīties uz studentu kā iekāres objektu! Un arī students uz pasniedzēju nedrīkst skatīties kā uz iekāres objektu.

Ne vienmēr esmu bijusi kundzīte pusmūžā – sāku lasīt lekcijas, kad man bija 22 gadi.

Reiz uzradās students – stalkeris. Bija dabūjis telefona numuru, zvanījās uz mājām, vakaros pie universitātes vaktēja.

Nezinu, kā rīkotos sieviete, kam nebūtu liels, būdīgs, apņēmīgs vīrs – vecis, nevis smalks inteliģents, kas laipni lūgtu: varbūt liksiet manu sievu mierā! Mans vīrs uzmācīgo studentu nolika pie vietas. Nezinu, kā viņš to atrisināja, bet atrisināja! Kad biju jaunā pasniedzēja, seminārā students auditorijas priekšā atzinās mīlestībā. Kā man bija reaģēt?

Un kā jūs reaģējāt?

Sanita O.: Nesāku ar viņu diskutēt, bet izliku no auditorijas. Ir jāmāk noteikt robežu, bet to apgūstam tikai starpdzimumu attiecībās. Domāju, ka meitenēm, kas augušas kopā ar brāļiem, ir vieglāk nekā tām, kuras audzinājusi vientuļā mamma, kas apvainojusies uz visiem vīriešiem, jo pati nemāk vai negrib veidot attiecības.

Andris V.: Piekrītu, ka ētikas normas būtu ļoti labs palīgs, bet seksuāli izmantotās sievietes ir ar upura psiholoģiju. Viņas stāsta: vīrietis pienāca klāt, sāka aiztikt, es sastingu, viņš turpināja, un viss notika. Viņai neeksistē spēja pateikt nē. No bērnības iemācīts, ka obligāti jāklausa vecākiem vai jādara tas, ko vecākais brālis liek. Upurim ieslēdzas nevarība, savukārt pasniedzējam ieslēdzas sajūta, ka viņš visu dara pareizi – tāds Dieva sindroms. Svarīgi, kādas bijušas attiecības bērnībā.

Jānis K.: Attiecības starp studentu un pasniedzēju ir ētikas pārkāpums, bet tai pašā laikā zinu vismaz trīs pārus arī mūsu fakultātē, kas apprecējušies un ir 20 gadus kopā. Kā atrast robežu? Nevar būt aizliegums iemīlēties… 

Sanita O.: Ja starp pasniedzēju un studenti ar abpusēju piekrišanu veidojas mīlas stāsts, vairs nav runa par seksuālo uzmākšanos, bet tiek iegūta cita dimensija – tas jau ir interešu konflikts. Apkārtējiem par šīm attiecībām būtu jāuzzina, jo tas skar pārējos studentus. Nevar būt attiecības starp pasniedzēju un studenti brīdī, kad pasniedzējam studente jāvērtē. Proti, pasniedzējam jābūt objektīvam un pret visiem studentiem jāizturas vienādi. Ja pasniedzējs kādam nepelnīti saliek labākas atzīmes, budžeta vietu rotācijā viņš aiziet citiem garām.

Amerikāņu eksperte Leila Laundesa uzskata, ka 97 % vīriešu neprot uztvert sieviešu raidītos nepārprotamos ieinteresētības vai, gluži pretēji, pilnīga intereses trūkuma signālus.

Jānis K.: Tā tiešām varētu būt – vīrietis pieskārienu sievietei uztver citādi nekā sieviete vīrietim. Ja sieviete pieskaras vai aicina dejot, vīrietim sajūk sistēma – laikam esmu tik iekārojams, kaut viņa, iespējams, gribēja tikai draudzību, parunāt vai padejot.

Sanita O.: Tai pašā laikā redzu, kā sieviete lenc vīrieti un viņš to nepamana. Sieviešu taktika, kad viņa pievērš uzmanību un aplido, atšķiras no vīrieša aplidošanas. Vīrietis ir tiešs. Sieviete iet zigzagiem. Citas sievietes to redz, bet izvēlētais upuris nav pamanījis.

Izpratne par uzmākšanos ir tik atšķirīga! Vienai sievietei vīrieša pieskāriens būs foršs, cita saredzēs, ka viņai uzmācas.

Jānis K.: Cita, ja viņai nepieskaras, pat var būt nomākta – par mani neviens neizrāda interesi.

Sanita O.: Mums jāiemācās par savām vēlmēm vēstīt nevis ar signāliem, kurus otrs var neuztvert vai pārprast, bet jāmāk runāt par to, kas esam, kādas attiecības gribam veidot, un ar kuru cilvēku vispār negribam nekādu saskarsmi.

Mani mulsina sveicināšanās stils – rokasspiediens. Tas nāk no viduslaikiem, vīriešiem labročiem, kuri, sveicinoties ar labo roku, apliecināja, ka viņiem nav ieroča, viņi nāk ar labiem nodomiem, atklātu sirdi. Man ilgi bija jāpārkāpj sevī tam pāri. Varbūt negribu ar katru cilvēku saskarties. Sveicināšanās stili arī reizēm, piedodiet, mijas ar seksuālu uzmākšanos. Piemēram, poļu profesori joprojām sievietēm skūpsta roku. Vai gribu, lai man kāds noslienā roku? Tikmēr franču vīrietis skūpstu imitē – roku pagriež, paceļ un pieliecas, bet nepieskaras.

Esmu aicināts lasīt lekcijas augstskolā, un pirmā dabiskā reakcija ir – tur būs daudz meiteņu. Saprotu – tas prasīs lielu disciplīnu!

Sanita O.: Te var palīdzēt pavisam vienkārša lieta – lietišķais ģērbšanās stils. Lielā mērā vēlme pēc kāda cilvēka ir arī no viņa iepakojuma – konfekte spožā papīrā izskatās labāka. Ne velti ir daudzi amati, kuros prasa lietišķo ģērbšanās stilu, kas iespējami noņem seksuālās dzimumpazīmes – policijas forma, tiesneša mantija.

Lietišķais ģērbšanās stils raksturīgs augstskolas pasniedzējiem un būtu ieteicams arī studentiem – bez dziļa dekoltē, īsiem svārkiem, tīkliņzeķēm, augstpapēžu kurpēm un citiem atribūtiem, kas rosina iztēli.

Andris V.: Tā ir māka – izbaudīt skaistumu, priecāties, bet būt profesionālim, nepāruzbudināties, turēt robežu. To nekur nemāca.

Ienākot auditorijā, vīrietis var izslēgt savu dzimumu un būt tikai pasniedzējs?

Sanita O.: Jūsu doma virzās uz to, ka nabaga vīrietis iet pa dzīvi visu laiku gribošs, bet sieviete piecieš viņa aplidošanu. Visa kultūra iet uz to, lai mēs kā sociālas būtnes savus dabiskos impulsus apspiestu. Seksualitāte ir tāda pati dabiska vajadzība, kuru kultūra mums iemāca apspiest – ar ētikas, tiesību normām. Darba laikā mēs esam darba attiecībās. Ja es domāju par to, ko daru, tad, piedodiet, man tiešām nav laika domāt par seksu. Jābūt kādam īpašam uzbudinājumam, lai manī ieslēgtos sieviete sieviete, nevis sieviete tiesnese vai sieviete profesore.

Andris V.: Varam regulēt savu seksuālo pievilcību un ietekmi. Ir cilvēki, kas māk labi pavedināt un iepatikties, – tas ir instruments un prasme. Bet pārsvarā cilvēki nesaprot, kas vispār notiek. Piemēram, daudzas sievietes nesaprot, kāpēc vīrieši viņām nāk klāt un piedāvā TO. Psihoterapijā to varam izpētīt. Tam visam ir sava priekšvēsture.

Šajā KLUBA numurā ir arī bijušā pasniedzēja stāsts – studente konsultācijā nogūlās uz galda un atsedza krūti. Pēdējā laika skandālos studenšu uzvedība tiek mazāk skatīta. Jāni, vai studentes jūs kā pasniedzēju ir provocējušas?

Jānis K.: Reizēm bijusi sajūta, ka robeža tiek pārkāpta, tomēr tas nekad nav noticis universitātes vidē, bet nejauši satiekot studentes kādā pasākumā. Tad viņām šķiet – ja pasniedzējam rokās vīna glāze, var runāt visu, kas nāk prātā.

Noteikti daudz ko nosaka studiju joma. Jurisprudence ir lietišķa zinātne, tur nav nekādas juteklības, tikai shēmas, jēdzieni un principi. Neesmu dzirdējis, ka Juridiskajā fakultātē būtu bijušas šādas problēmas. Iespējams, jurisprudences studentiem ir citāda izpratne par to, kas ir aizsargājamais labums un kas ir robežas. Studiju jomās, kur jutekliskuma vairāk, vide ir citāda.

Sanita O.: Individuālā konsultācijā neviena nav mēģinājusi tikt cauri ar dziļu dekoltē?

Jānis K.: Pašam tā nav gadījies, no manis laikam baidās, bet zinu vēsturiskus stāstus, kā studentes izmantojušas situāciju, piemēram, to, ka pasniedzējam patīkot zilas blūzītes vai tamlīdzīgi.

Jums nav bail no rīta vērt vaļā ziņu portālus? Ja nu kāda studente par jums ir ko uzrakstījusi?

Jānis K.: Man – nē, jo zinu, ka neko neesmu darījis.

Starp citu, esmu pamanījis, ka parasti sievietes sūdzas par krietni vecāku vīriešu uzmākšanos.

Īsziņa Tu esi ļoti skaista no vienaudža tiek uztverta kā kompliments, bet identiska īsziņa no vecāka vīrieša – kā seksuāla uzmākšanās.

Nav dzirdēti gadījumi, kad studente sūdzētos par studentu, bet varbūt tādi ir.

Sanita O.: Ir, protams, ir, pat izvarošanas gadījumi studentu ballītēs.

Jānis K.: Nupat lasīju kādu studentes stāstu, kurā neredzēju nekādu juridisku pasniedzēja pārkāpumu. Viņš licis sirsniņas instagramā, rakstījis, ka studente ir skaista, jautājis, vai viņai ir draugs. Simpātiju izrādīšana starp vienaudžiem tiek pieņemta, bet ja tas notiek starp dažādām paaudzēm – vairs nav pieņemami. Tas nozīmē, ka runājam tikai un vienīgi par ētiku, jo juridiski nevar būt tā, ka vienaudzim kaut kas atļauts, bet vecākam cilvēkam nē. Tā pārkāpjam vienlīdzību.

Andris V.: Vecāks cilvēks iekrīt citā kategorijā – saistās ar vecākiem, autoritāti, varu, līdz ar to šādu ziņu var uztver kā bīstamāku, iebrūkošu, incestuālu, nelabu.

Jānis K.: Uzdošu provocējošu jautājumu. Vai tikai vīrieša vecums nosaka to, kā sieviete viņu uztver? Ja vecāks cilvēks ir ar biezu maku vai slavens aktieris, tad nereti sievietēm nekādas problēmas nerodas – turīgs pusmūža vīrietis ir pat labāks nekā vienaudzis.

Andris V.: Esmu novērojis, ka pēc publiski izskanējušiem gadījumiem secinājumi ir vienveidīgi – ka vīrietis ir parazīts un izmantotājs, lai gan situācijas var būt ļoti dažādas. Varbūt studente izmantojusi un šantažējusi pasniedzēju, lai kaut kur pakāptos. Varbūt tas bijis abpusējs izmisuma mirklis, vientulība, mīlestības deficīts un vēl daudz variantu.

Sanita O.: Mēs šobrīd runājam pamatā par sievietēm, un viņas ir vairāk apdraudētas un mazāk aizsargātas. Bet, ja runāsim tikai par uzbrukumiem sievietēm, nonāksim pie pretējā. Jau tagad Anglijā vīrieši baidās sievietēm izrādīt uzmanību, savukārt sievietes bez aiztures sit vīrietim pa dibenu vai pieskaras un uzskata, kas tas ir normas robežās.

Dzimumu līdztiesība nozīmē, ka neviens nevienam nedrīkst uzmākties!

Andris V.: Seksuālā uzmākšanās iet kopā ar vardarbību. Upuris-varmāka visu laiku iet roku rokā, tāpēc tam nepārtraukti jāseko no dažādiem skatpunktiem – juridiskā, ētiskā, psiholoģiskā. Demokrātiskā sabiedrībā problēmas tiek izceltas un risinātas, bet šīs ir tēmas, par kurām cilvēki paši kaunas runāt, – kaunas upuri, kolēģi, un automātiski tās tiek noslēptas. Daudzas studentes baidās sevi publiskot, jo jau tagad viņām uzbrūk, pat nezinot viņu vārdus. Upuris jau ir ievainots, bet tad viņam uzbrūk vēl.

Jānis K.: Brīžos, kad, piemēram, pasniedzējs dod seksuāli ieinteresētu mājienu, ir absolūti nepareizi baidīties to kādam teikt. Tieši pretēji – pasakot publiski, upuri un varmāku nodala, jo valstī pastāv šāda sistēma, un tādai jābūt arī augstskolā. Savukārt klusējot cilvēks sevi pakļauj riskam un dienas beigās tāpat tev var atriebties, jo neesi bijusi gana atsaucīga. Tāpēc jāprot un jāspēj uzreiz pateikt skaidru nē, nebaidoties par sekām. Nezinu, kāpēc ir tādas bailes.

Kādi varētu būt iemesli, ka studente, piemēram, piecus gadus saglabā ziņas telefonā?

Sanita O.: Reizēm ir situācija, kad tiek sasniegta kritiskā masa. Sievietei bijusi doma, ka viņa ir vienīgā, pret kuru pasniedzējs tā izturējies, ka varbūt viņa kaut kā provocēja, tieši viņš uzvedās netipiski, bet tad kādā sarunā izrādās, ka nākamajā kursā viņš izvēlas nākamo upuri un aiznākamo. Brīdī, kad upuri netīšām satiekas, rodas kritiskā masa, viņa saprot, ka nav vainīga, patiesībā pasniedzējam ir tāds uzvedības tips.

Jānis K.: Vēl viens iemesls, kāpēc šādas ziņas parādās ar laika nobīdi, ir briedums – no bērna, kāda studente bija pirmajā kursā, izaugusi sieviete, kas apzinās savu vērtību un saprot, ka toreiz notikušais nebija ok. 

Pašlaik, kad šis temats ir karsts, var gadīties, ka kāda sieviete to izmanto atriebības nolūkos un par kādu vīrieti izplata nepatiesas ziņas. Ko iesakāt darīt tam, kuru apmelo?

Jānis K.: Skaidri un gaiši jāsaka – tas tā nav. Mukšana un «nebūs komentāru» tiek iztulkota kā izvairīšanās no skaidrām atbildēm. Bet nedrīkst būt tāds noregulējums, ka pietiek tikai ar vārdu, citādi to tiešām sāks izmantot ļaunprātīgi. Tikai ar paziņojumu ir par maz, lai norakstītu cilvēka karjeru. Viss skrupulozi jāizvērtē. Redzam daudz ārzemju piemēru – tiek paziņots, ka pirms 15 vai 20 gadiem kaut kas noticis, un cilvēkam jātaisnojas. Galu galā spriedums ir attaisnojošs, bet visiem atmiņā palicis pretējais.

Sanita O.: Reputācija ir sagrauta.

Jānis K.: Nedrīkst pieļaut tik mazu pierādīšanas nastu, lai sagrautu cilvēka reputāciju. Tai pašā laikā jāatrod precīzs balanss. Dažreiz upurim nav nekādu pierādījumu, jo brīdī, kad kāds uzmācas, nav mikrofona, lai ierakstītu sarunu vai notiekošo nofilmētu. Ir ļoti grūti novilkt robežu, kur ir pietiekamais pierādīšanas līmenis, lai nešaubīgi pateiktu, ka te bijis pārkāpums un cilvēks pelnījis gan sabiedrības nosodījumu, gan juridisku sodu. Upuris bieži vien nedabū gandarījumu, jo varmāka nav sodīts un otrādi – var gadīties, ka kāds tiek sodīts nepamatoti.

Advokāts Egons Rusanovs, runādams par šo tēmu, ir teicis: «Ja sieviete izrādās manipulatore, liekot vārdu pret vārdu, izredzes pierādīt pretējo būs ļoti mazas.» Vai piekrītat, ka vairāk tic sievietei?

Sanita O.: Jā, vairāk tic sievietei. Un tie ir stereotipi, kas iegājušies par dzimumiem. Arī mūsu sarunā tas ieskanas – vīrietim ir seksuālais instinkts, sieviete to tikai pieņem, piecieš vai nepiecieš. Patiesībā tā ir 19. gadsimta diskusija. Tolaik teica, ka sieviete no seksa baudu negūst, vīrietim mājās ar sievu jātaisa bērni, tāpēc brīvajā laikā viņš var iet uz prieka māju, ja grib gūt baudu.

Jānis K.: Ja sieviete sūdzas par seksuālu vardarbību, ir saprotams, ka šī atzīšanās ir grūta, – viņa publiski atkailina dvēseli, tāpēc tiek prezumēts, ka, visticamāk, tā varētu būt taisnība. Ja vīrietis pateiktu, ka viņu pirms desmit gadiem seksuāli izmantoja priekšniece, visticamāk, reakcija būtu citāda: pagaidi, tu esi vīrietis – nevarēji pielikt punktu, spēka nebija?

Vājajam un stiprajam dzimumam tic atšķirīgi. Vājajam tic un jūt līdzi vairāk. Tāpat kā sportā – ja nespēlē tava komanda, nostāsies vājākā pusē.

Andris V.: Vīriešiem vairāk var uzlikt to, ka viņš ir sliktais. Tas ir viens no faktoriem, kāpēc vīrieši mirst agrāk nekā sievietes.

Nākotnē varētu izskanēt arī kāda vīrieša stāsts, ka sieviete viņam uzmākusies?

Andris V.: Nezinu, cik gadiem jāpaiet, lai par to sūdzētos vīrieši.

Sanita O.: Iespējams, viņiem par to runāt ir vēl lielāks kauns nekā sievietei. Sievietei tas ir pazemojums, bet vīrietim – vīrišķības apšaubījums. Starp citu, uzmākšanās virtuālajā vidē šobrīd ir vieglāk konstatējama nekā tā, kas notiek reālajā vidē – auditorijā divatā, kur pasniedzējs māca vijolniecei, kā pareizi satvert lociņu un ielikt plecu vietā, vai ārsta kabinetā. Vai rīvēšanās pilnā sabiedriskajā transportā, kas Japānā ir milzīga problēma.

Jānis K.: Vai korporatīvajās ballītēs dejas laikā, kur cilvēki iedzēruši un jebkurš jebko var uzskatīt par uzmākšanos. Daudzas sievietes piever acis uz to, ka ir šādi pieskārieni, – vīrietis iedzēris, mīļā miera labad neko neteikšu, nomainīšu sarunas tēmu, aiziešu pie cita galdiņa. Daudz šādus gadījumus zinu. Un tad tam, kurš uzmācas, rodas visatļautības un nesodāmības sajūta.

Sanita O.: Mūsu kriminālprocesa speciālisti saka – Stambulas konvencija uzliek citu pierādīšanas nastu. Iepriekš izvarošana bija tad, ja sieviete pretojās, tagad – ja sieviete nav piekritusi. Tātad vispirms jānoskaidro piekrišana – jādabū no viņas: «Jā, es gribu ar tevi stāties dzimumsakaros.»

Eiropas Parlaments gatavo šādu direktīvu. Kā ar to tiks galā policija? 

Sanita O.: Tas būs apmācības jautājums. Diemžēl ļoti daudzus iesniegumus joprojām nepieņem. Studentes man stāstījušas, ka draudzene aizsūtīta mājās. Tam ir daudz iemeslu, tostarp finansējums, ko mūsu valsts atvēl policijai. Viņiem ir tik daudz lietu, ka negrib vēl vienu potenciāli neatklājamu lietu! Mēs šodien stiprinām ārējo drošību, bet diemžēl nestiprinām iekšējo.

Ir stereotips, ka sievietes nē nenozīmē nē, viņas tikai laužas.

Sanita O.: Lielā mērā tas nāk no padomju folkloras. Krievu un Vidusāzijas republiku sakāmvārdos tas eksistē joprojām. Tā ir mačo kultūra.

Jānis K.: Turklāt no padomju laikiem ir uzskats, ka nemantiskais kaitējums nav tik būtisks – tikko nogalināts cilvēks, bet tu te nāc un stāsti, ka kolēģis uzmācies! Tak liecies mierā!

Sanita O.: Padomju sistēmā cilvēks nebija vērtība. Īpaši, ja viņš, nedod Dievs, vēl citādi domā. Termins pašnoteikšanās par savu ķermeni Latvijā ir relatīvi jauns. Tas nozīmē privāto autonomiju – tev var nepatikt, ka kāds sarunas biedrs pienāk pārāk tuvu un spļaudās sejās vai ir slikta elpa. Tas ir mans privātums, ka viņu nelaižu sev tik tuvu.

Jānis K.: Jebkurš pieskāriens būtībā ir privātuma pārkāpums.

Kā prognozējat – vai Krimināllikumā tiks ierakstīts pants par seksuālo uzmākšanos? 

Jānis K.: Domāju, ka nē – tas ne ar ko nebeigsies, jo iziet ārpus veselā saprāta. Manuprāt, to nevar likt Krimināllikumā. Man nepatīk vispārināšana – ka viena gadījuma dēļ tiek mainīta sistēma un likumi. Tas, ka arvien vairāk ētiska rakstura vai civiltiesiskus jautājumus liksim Krimināllikumā, šo likumu nenonivelēs.  Kriminālatbildība jāieslēdz tad, kad potenciāli ir ļoti nozīmīgs apdraudējums.

Sanita O.: Pat ja viss būs kriminalizēts, cilvēks nesūdzēsies, jo nevarēs verbāli noformulēt to, kas noticis. No vienas puses – mēs cepamies par demogrāfiju. Tās nebūs, ja nebūs dzimumattiecību.

Ja kriminalizēsim aplidošanas mēģinājumu, tad dzimumattiecības ies mazumā. Ikvienam vīrietim un sievietei jāiemāca apzināties, kas es esmu, kādas ir manas vēlmes, un jāiemācās pateikt nē.

Jānis K.: Nepiedienīgais jau ir kriminalizēts: ir panti par pavešanu netiklībā līdz 16 gadiem, ir panti par seksuālu vardarbību, vajāšanu. Savukārt flirtu, uzmanības izrādīšanu kriminalizēt nevaram un nedrīkstam. Domāju, nav nevienas valsts, kur tas būtu kriminalizēts. Attiecības, iepazīšanās, komplimenti nav jurisprudences jautājumi, ja vien nepārkāpj robežas.

Sanita O.: Esošais Krimināllikums tās jau aizsargā, tikai vajag prasmīgi piemērot. Jāstiprina profesionālā ētika, īpaši tur, kur ir varas un padotības attiecības. Brīdī, kad fakts ir fiksēts, pasniedzējs nevar turpināt darbu ar studentiem – zaudē darbu ne tikai šajā iestādē, bet nevar strādāt profesijā.

Eiropas Savienības tiesības nepieļauj aizliegumus uz mūžu, katrs gadījums jāvērtē individuāli, pēc gadiem 5–10, rūpīgi vērtējot, vai cilvēks var atgriezties profesijā. Mēs ticam resocializācijai – cilvēks var laboties.

Augstskolu tiesiskais normatīvais regulējums dod iespēju to atrisināt jau šobrīd – katrā augstskolā jābūt akadēmiskajai šķīrējtiesai, ētikas komisijai, kurā būtu jānonāk šādiem jautājumiem.

Latvijā šobrīd ir uzmākšanās skandālu sākums vai beigas?

Sanita O.: Pēdējos gados audzis izvarošanu skaits. Ne tāpēc, ka būtu vairāk izvarošanu, bet tāpēc, ka vairāk vēršas policijā. Šobrīd liksies, ka seksuālā uzmākšanās iet vairumā, kaut gan patiesībā ieraudzīsim augšu aisberga, par kura eksistenci agrāk nezinājām.

Jānis K.: Viss atkarīgs no rezultātiem. Tie, kas potenciāli varētu sūdzēties par seksuālo uzmākšanos, vēro, kā tas beidzas citām sievietēm. Tāpēc ļoti svarīgi šādos publiskos skandālos nokļūt līdz patiesībai un precīzi sadalīt atbildību. Upurim, visticamāk, ir vienalga – rektors atkāpjas vai nē, viņam svarīgi, lai varmāka saņem sodu. Ja viss beidzas ar neskaidru atbildību, tad ko es par savu lietu stāstīšu?

Esam dažādu paaudžu vīrieši, mums noteikti jāņem vērā, ka jaunās sievietes aug pašpārliecinātākas – komunikācijā jābūt uzmanīgākiem.

Sanita O.: Ar šīm meitenēm būs vieglāk. Viņas vieglāk noteiks robežas, nebūs pārpratumu. Viņas mācēs atšūt!

Jānis K.: Bez iesnieguma!

Sanita O.: Tieši tā – mācēs pateikt nē un atšūt bez iesnieguma. Pašpārliecinātība uzreiz novilks robežas, un vīrietis sapratīs, ko sieviete grib vai negrib.

Mēs šodien vairāk aizstāvējām sievietes vai vīriešus?

Sanita O.: Man šķiet, ka es vienīgā aizstāvēju vīriešus.

Jānis K.: Vīriešiem visu laiku prātā tas, ka nevar pārāk aizstāvēt vīriešus. Tad kļūsi seksists, un sāc sevi bremzēt.

Sanita O.: Patiesībā ne visi vīrieši ir stipri un gudri un ne visas sievietes vājas un dumjas. Mēs esam dažādi un tajā pašā laikā vienlīdzīgi un kā cilvēki – vērtība.

Andris V.: Viena dzimuma aizstāvēšana vienmēr provocē pretuzbrukumu. Mums jādomā, kā sadarboties. Katram dzimumam katrā konkrētā situācijā ir kaut kas jāmācās, lai varam saprast otra vēlmes, intereses, emocijas un nenonāktu līdz tam, ka kāds cieš.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par «Diskusiju un problēmrakstu cikls «GANDRĪZ PRATINĀŠANA»» saturu atbild Izdevniecība «Žurnāls Santa».