Vijolniece Kristīne Balanas: Esmu jutusies nevērtīga, pazemota, iebiedēta

– Kristīn, tuvākajā laikā tev paredzēti koncerti Vācijā, Slovākijā, Norvēģijā un Japānā. Tomēr maija beigās piestāsi arī Rīgā, Olā, jūlijā – Īles baznīcā un Jūrmalas koncertzālē.
– Mans darbs prasa lielu ceļošanu, bet vienmēr esmu priecīga uzstāties mājās. Tuvākie koncerti būs Olā, kur atskaņošu Baha sonātes – izcilus skaņdarbus vijolei. Tie būs kā introverti ceļojumi, satikšanās pašam ar sevi.

Es viena desmit gadu vecumā pārcēlos uz galvaspilsētu. 

– Ko tu pati šobrīd meklē mūzikā? 
– Arvien lielāku dziļumu. Kad mani nodarbina kādi jautājumi, kad piedzīvoju sarežģījumus, mūzika man ne tikai ļauj izpaust emocijas, bet arī rada izjūtu, ka komponists mani saprot. Atskaņoju vai klausos skaņdarbu brīdī, kad ir salauzta sirds, un empātiski savienojos ar autoru. 

Agrāk, kad instrumentu vēl nebiju tik labi apguvusi, man šķita, ka pati svarīgākā ir virtuozitāte, un daļēji tā ir taisnība – ja nav tehnikas, skaņdarba skaistumu nevar izpaust pilnā mērā, tomēr tagad redzu, ka ne mazāk būtiska ir spēja spēlēt arī emocionāli. Nereti skatos notīs, un man šķiet, ka tās runā ar mani. Izklausās dīvaini, vai ne? Tas ir interesants process. Arvien mācos, ik rītu vingrinos.