Roberto Meloni: No operācijas pamostoties, dungoju pie sevis mammas šūpuļdziesmu…

– Man stāstīja, ka tev ļoti patīkot šalles, jo tu ļoti sargā kaklu. Un te tu nāc – ar divām milzu šallēm ap kaklu!
– Jā, tā viena sargā līdz acīm un reizēm vēl arī augstāk. Vispār jau parasti janvāri ņemu brīvu un lidoju prom, jo laikā pirms tam esmu kārtīgi nostrādājies – Ziemassvētku pasākumi, visādi korporatīvi. Šogad tā nevarēju. Facebook ir nežēlīgs – tas man rāda atmiņas – pirms pieciem gadiem šajā laikā biju Bali, pirms trim gadiem Dubaijā, pagājušogad Kanāriju salās, bet šogad – esmu fizioterapijā. Bet nekas, vajag to remontu uztaisīt līdz galam. Novembrī bija operācija – muguru vēra vaļā vairākās vietās un ielika titāna plāksnes, tad – Vaivaru rehabilitācijas centrs. Nu jau ir gandrīz pavisam labi.

Sāku kārtīgi pieņemties svarā un visā savā attieksmē pret sevi biju tāds paviršs.

– Vēl ne tik sen kādā intervijā tu paudi apņēmību daudz mazāk strādāt, vairāk atpūsties un veltīt laiku sev. Sanāk, ka tā tomēr nenotika un sagrēkoji pret veselību?
– Tā es tiešām teicu, bet laikam jau meloju sev. Patiesībā manā dzīvē nekas nemainījās – darīju to pašu, skrēju kā vāvere. Un jau drīz pienāca brīdis, kad, piecēlies no dīvāna, vairs nejutu savu kreiso kāju. Nu, ko es varu teikt – ja ļoti mīli to, ko dari, reizēm ir tā, ka neredzi vairs robežas, nesaproti, ka jāsāk bremzēt. Piemēram, kad vadu pasākumus, kaut kur iesaistos, vienmēr gribas, lai visu laiku ir uh! Ja tā nenotiek, man nepatīk. Jo gribas, lai cilvēki ir priecīgi, lai ir temps. Un bieži vien es sevi nemaz nežēloju. Mans ilggadējs kolēģis, pianists Anatolijs Livča vienmēr teica: «Roberto, mierīgāk!». Jāatzīst, laikam neesmu cilvēks, kas savā dzīvē lietas balansē. 

– Nodedzināji sevi?
– Jā, tieši fiziski. Mentāli ir ok, bet fiziski esmu piedzīvojis ļoti lielu kritienu.