Režisors Valters Sīlis: Man ir kāds neatbildēts pēdējais telefona zvans, nepateiktas lietas

Mēs arī pirmoreiz satiekamies autobusā Liepāja–Rīga, ir vēls, tas tovakar ir pēdējais reiss uz Rīgu, un redzu, kā Valters, līkumā savijies, krēslā snauž. Dažus mēnešu vēlāk aicinu viņu uz interviju, un tagad varu teikt – nekad vēl neesmu satikusi smaidošāku un sirsnīgāku cilvēku par Valteru.

– Divpadsmit gadu bijāt štata režisors Latvijas Nacionālajā teātrī. Kad tur notika administratīvas pārmaiņas, nolēmāt aiziet no šā teātra. Kāpēc?
– Tas ir jautājums, uz kuru visas atbildes būs pareizas, bet ne līdz galam godīgas. Likās – ja ir vēlme pēc pārmaiņām, kāpēc lai tās nebūtu īstas un fundamentālas? 

Pirms katras jaunas izrādes pēdējās divas nedēļas domāju, kurā profesijā strādāšu tālāk.

– Aizgājāt nekurienē?
– Pārdomas bija jau kādu laiku pirms tam. Aizejot zināju, ka man šajā sezonā būs izrādes, būs nauda, no kā dzīvot, – vai pietiekami, tas jau ir cits jautājums. Bet bija sajūta, ka nepieciešams kaut ko mainīt, un tāda sajūta bija ne tikai man, bet arī kolektīvam. Tā ļoti labā citam cita pazīšana ir koks ar diviem galiem: no vienas puses – tu zini, kā šiem cilvēkiem iedot veidu, lai viņi vislabāk izceltos, no otras puses – neieraugi to, kas vēl būtu iespējams. Tā ir jebkurās attiecībās – izveidojas noteikts rāmis, kā cilvēku redzam.