Mirkļu kolekcionāre Vintra Vilcāne: Noeju pa Tērbatas ielu un esmu jau apaugusi ar stāstiem

Savu jauno grāmatu Vintra parakstīja ar oranžu pildspalvu. Tirkīzzila vāze viņas Baltezera mājā joprojām auklē todien uzdāvinātu oranžu paradīzes ābolīšu zaru. Vintra ielej glāzē no grillo vīnogām radītu vīnu, un es redzu, cik viņā pašā ir daudz no grillo zeltainuma: smalka dzīves izjūta un saules mīlestība, krāsaina pēcgarša – citruss un miers. 

– Atceros tavas publikācijas žurnālā Klubs… Tu tur ļoti iederējies. 
– Atklāti sakot, tāds ir mans labākais formāts – darbs kopā ar vīriešiem. To sapratu jau tolaik, kad vēl darbojos kino informācijas aģentūrā pie Vlada Goldberga, – neesmu sieviešu kolektīvu meitene. Arī skolas gados mani labākie draugi bija čaļi, nevis meitenes, ar viņiem sapratos daudz labāk – nāca pie manis uz mājām, dzērām tēju. 

Mani nekad nav interesējušas arī sievišķīgās sarunas par lūpukrāsām.

– Kāpēc tu aizgāji no žurnālistikas?
– Tas ir mans spontānums. Nebija vairs gandarījuma – viss iet uz riņķi. Turklāt straujais darba temps izsmeļ. Nemitīgās sarunas, tikšanās ir liels nervu patēriņš, mana tipa cilvēku graujošs. Esmu intervējusi neskaitāmu rakstu varoņus, bet katru reizi, kad bija jāpiezvana, iekšēji sarāvos. Man nekad nav paticis zvanīt svešiem cilvēkiem. Kad satiecies, jau kļūst vieglāk. Bet, ja pēc raksta tapšanas intervētais ir neapmierināts, grib, lai kaut ko izsvītro, tad… Tiklīdz pret to visu vairs nespēj ieslēgt imunitāti, tā pats sev kaitē: mokies, naktīs neguli…