Meitene, kura gribēja glābt Liepāju. Arhitektes un dzejnieces Guntas Šnipkes stāsts
«Vecvectēvs šo pilsētu cēla, man tā jātur kārtībā,» Gunta Šnipke sakot vācu viesiem, ejot ar viņiem pa dzimtajām vējainajām ielām. Kļūt par arhitekti viņu agrā jaunībā tiešām motivējis mērķis – glābt Liepāju. Arhitektūru un poēziju vieno ritms, bet varbūt vēl kaut kas? Nupat klajā nākusi Guntas sestā dzejas grāmata Kā.
Foto: Ziedonis Safronovs
Intervijas ar Guntu Šnipki biežāk bijušas saistītas ar veikumu pašvaldībā: ar viņu kā pilsētas galveno mākslinieci, ar būvvaldes arhitekti, viņa bijusi arī pilsētas galvenā arhitekta vietniece. Vairākus gadus Liepājā rīkoja Arhitektūras dienas līdz ar iecienītiem Berči lasījumiem – tās bija arhitektu, vēsturnieku, pilsētpētnieku lekcijas, atvērtas jebkuram. Gunta ilgstoši ir līdzveidojusi žurnālu Latvijas Architektūra, būdama gan redkolēģijas locekle, gan autore.
Liepājā atgriezos 1983. gadā, un ne mirkli to nenožēloju.
Pēc viņas iniciatīvas tapušas nozīmīgas Liepājas arhitektūras grāmatas, uz pirmo starptautisko jūgendstila kongresu Barselonā aizvesta Liepājas jūgendstila izstāde. «Atzinības krustu man piešķīra par visu šo kurbulēšanu arhitektūras jomā. Tad es sev definēju, ka mana loma ir – garainis, kas veicina vārīšanos,» saka Gunta Šnipke. Tas, kā nemēdz būt viņas intervijās, personiskais, ir viņas dzejā.
