Inga Tropa par savu jauno mīlestību: Agrāk nevienās attiecībās man nebija māju sajūtas

Apmēram pēc divām stundām dzeltenās gaismas aplī Inga nočukstēja vārdus – beidzot mājās. Tie raksturo gan saldo sajūtu, kad aizveras durvis, viss pasaules trakums paliek aiz muguras un vari vairs it nemaz neturēties, neizlikties, nemobilizēties, gan daudz dziļāku, eksistenciālu izjūtu.

– Kad tiekamies, Lienes Lindes filmas Melnais samts pirmizrāde vēl tikai būs. Tu esi filmu redzējusi?
– Nē! Pirmizrādi gaidu vienlaikus ar ilgām, jo šī filmēšana bija īpaša – tik daudz izjusts, esot Martas Blūmas tēlā, – un arī ar satraukumu, jo vairs neko nevarēs ietekmēt. Esot kadrā, izjūtu caur savu prizmu, kameras acs to redz atšķirīgi, montāžas režisori saliek vēl citādi – nereti kino izņem ainas, sakārto citā secībā un tas ļoti maina tēla līniju. Pirmo reizi skatoties filmu, man cauri izskrien viss filmēšanā piedzīvotais, un notiek īpatnējs process: smadzenes mēģina iepriekš izjusto un tagad redzamo savienot. Tik liela kinoloma man vēl nav bijusi, bet visās citās, kur esmu piedalījusies, pirmizrādēs es ilgi trīcu. Saprotu, ka šie ir svētki, un es tiešām esmu priecīga, bet neko nevaru darīt – trīcu.

Atklāti sakot, agrāk nevienās attiecībās man nebija māju sajūtas.

– Man šķiet ļoti īpaši, ka Martas loma ir rakstīta tieši tev. Liene Linde teica, ka scenārijs tapa piecus gadus. Iedomājies, visu šo laiku viņa domāja par tevi!
– Par to joprojām mulstu. Tā ir milzīga dāvana. Mēs, aktieri, visvairāk esam atkarīgi no režisora. Vai atradīsies tāds, kurš tieši tevi ieraudzīs.