Binnija Ārberga: Šķiršanās un dēla piedzimšana notika gandrīz vienlaikus

– Nevarēju nepamanīt pie dzīvokļa ārdurvīm pielikto plāksnīti ar uzrakstu My happy place. Jāatzīst, uzbūri vīziju uz līdzenas vietas… 
– Man ir divi šādi uzraksti – gan mājās, gan salonā. Jo tās abas ir manas laimīgās vietas, kur jūtos kā mājās. Iepriekš dzīvojām blakus dzīvoklī. Pienāca slavenā kaite (pandēmija – aut.), un atbrīvojās šis. Man patīk dzīvokļa senatnes klātbūtne. Un ārā ir slēgtais pagalms, neliels dārzs, kur kaimiņu bērni var iet spēlēties. 

– Kā šī slavenā kaite ietekmēja tevi kā uzņēmēju?
– Nekas jau vēl nav beidzies! Pandēmija ir atņēmusi daudziem cilvēkiem spārnus un iespēju lidot, daudzi ir ierāvušies sevī, izvēlas palikt mājās, nevis izmanto draudzību kā zāles – sarunājoties, bet uzkrāj sevī aizvainojumu pret pasauli. Taču es izvēlos runāt, izteikt savas izjūtas, pateikt labo, uzturēt attiecības varbūt pat vairāk nekā pirms pandēmijas. Pandēmija un tas ārprāts, kas notiek aiz robežas, cilvēkos ir radījuši bailes par nākotni.

Ja katru vakaru skatītos ziņas par karu, man jau tagad būtu jāsāk lietot stipras nervu zāles.

Kad man ir jāizstāsta astoņgadīgam bērniņam, kurš ir kā saules stariņš, kāpēc tas tā ir, tad es viņam kā salīdzinājumu saku, ka, tāpat kā Voldemortu no Luisa iemīļotajām grāmatām un filmām par Hariju Poteru neviens nesauca vārdā, arī es negribu to saukt vārdā. Jo tu taču tāpat zini, kurš tas ir… Luisam saku, ka ļaunais cīnās ar labo, bet labais vienmēr uzvar. Vienmēr! Un es ļoti gaidu šī labā uzvaru. Arī draugu lokā nerunājam par karu un salonā vienmēr esam virzījuši sarunas ar klientiem uz citu pusi, mēģinot vairāk runāt par izlasīto, redzēto mākslas pasaulē.