Aktrise Sandra Kļaviņa: Pēc šķiršanās man ilgi likās, ka vairs nemācēšu būt viena
Jaunā Rīgas teātra aktrise Sandra Kļaviņa. Dzīves pētniece ar juteklisku balsi. Reizēm tā šķiet kā uzvilkta stīga, kas draud pārtrūkt. Melanholiskās acis izstaro siltu pašironiju. Dienās, kad iznāks šis žurnāls, viņai būs dzimšanas diena, un drīz jau 30 gadi, kopš viņa ir uz skatuves. Šī ir pirmā intervija pēc ilgāka laika klusēšanas. «Nāku uz sarunu brīva, nesagatavojusies,» viņa saka. «Jo man ir interesanti nonākt pie secinājumiem procesā. Tā ir arī laba terapija – iespēja sadzirdēt sevi, noformulēt, ko šobrīd jūtu.»
Foto: Aiga Rēdmane. Stils: Laila Trilopa
– Pavasarī bijām neziņā, kāpēc tu nepiedalies atjaunotās JRT ēkas atklāšanas pirmizrādēs, kur spēlēja visa trupa. Bažījāmies, vai neesi pametusi teātri. Par laimi, atkal esi uz skatuves. Bet kas īsti notika?
– Vajadzēja iepauzēt. Intensīvā divpadsmit stundu darba slodzē trīsdesmit gadu garumā biju sevi garīgi un fiziski iztērējusi: ilgi psiholoģiski turēju sevi grožos, jo nebija laika žēlot; sevis taupīšanu atliku. Tad vēl nopietni saslima mamma, bija operācijas. Sajūta, ka baterija sāk nosēsties, parādījās ar izrādi Krizantēmas. Tā man tagad saistās ar nesaprotamu periodu, kurā sevi pazaudēju. Grūti ir kaut ko raidīt skatītājam, ja esi tukšs. Man parādījās bailes kļūdīties, pat runāt. \
Biju par sevi tik nepārliecināta, ka sāku šaubīties, vai nodarbojos ar īsto profesiju. Nespēju koncentrēties, naktīs gulēju vien pāris stundu. Mājās darīju nepieciešamo, centos mammai nogurumu neizrādīt, bet darbā cīnījos ar apziņu, ka nav enerģijas. Ar gribasspēku vien uz skatuves kāpt nevar. Esmu ļoti spītīga. Nav laba īpašība, bet dzen uz priekšu. «Ak, jūs sakāt, ka nevaru? Bet es varu!» Bērnišķīgi, augstprātīgi.
