
Marutas Pierīgas dārza mežonīgais skaistums: Ar veciem dārziem ir tā – galvenais nesabojāt!
Mans dārzs ļauj uzelpot. Zaļš, liels un mierīgs. Dārzs, kura īstais skaistums atklājas, kad apstājies un ļauj tam sevi ieskaut, acīm rāmi klejot un apstāties tur, kur šodien visskaistāk.
Foto: Ieva Andersone
Dārza vizītkarte
Saimnieki: Maruta Rampāne un Mārtiņš Barinskis.
Atrašanās vieta: Pierīga.
Dārza vecums: 25 gadi.
Platība: aptuveni 1000 kvadrātmetru.
Mēs ar dārzu satikāmies pirms desmit gadiem. Ziedēja vīteņsausserdis, Sibīrijas īrisi, agrās peonijas, un es nepazinu nevienu no tiem. Tobrīd nezināju neko par košumdārza kopšanu un, skatoties pa logu uz dobēm, kurās neatšķīru ziemcietes no nezālēm, zvanīju dārzniecei Astrīdai, kas bija palīdzējusi dārza kopšanā pirms tam.
Reiz kaimiņiene, stundu pasēžot mūsu dārzā, teica, ka jūtas kā atpūtusies laukos.
Zvans bija aptuveni šāds: «Man bail, ka dārzs sapūs un ievilksies atpakaļ zemē, vai jūs, lūdzu, varētu man palīdzēt tikt ar to galā?» Astrīda laipni piekrita un ne tikai palīdzēja ieviest kārtību dobēs, bet arī ierādīja, kā to paveikt pašai. Tomēr svarīgākais, ko iemācījos no Astrīdas, bija drosme darīt. «Dārzniekam ir svētīta kāja!» viņa teica, sparīgi iekāpjot dobes vidū. Šo dārza sparu un priecīgo apņēmību es esmu aizņēmusies no viņas.
Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨



















































