Dārzkopības institūta dvēsele Edīte Kaufmane: Kad strādāju dārzā, visi stresi tur pazūd

Dr. biol. Edīte Kaufmane

• Vadošā pētniece Dobeles Dārzkopības institūtā, 18 gadus bijusi institūta direktores amatā. Institūts ir Edītes vienīgā darbavieta, šogad apritēs 45 darba gadi.
• Plūmju un aprikožu selekcionāre, nu jau astoņus gadus nodarbojas ar krūmcidoniju selekciju un agrotehniku. Vairāku nozīmīgu zinātnisku pētījumu autore un līdzautore.
• Reģistrētās aprikožu šķirnes – ‘Lāsma’, ‘Daiga’ un ‘Velta’; plūmju šķirnes – ‘Minjona’, ‘Zemgale’, ‘Adelyn’, ‘Sonora’, ‘Ance’, un krūmcidoniju šķirnes ‘Rondo’ un ‘Darius’.
• Padomes locekle un Lauksaimniecības, zivsaimniecības un mežzinātnes Lauksaimniecības specializācijas promocijas padomes locekle Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē.
• Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle.
• Divu meitu mamma, vecmāmiņa četriem mazbērniem.
• Dzīvesbiedrs Jānis, abu kopīgās aizraušanās ir dārza darbi un ceļošana.

– Kad tikāmies intervijā pirms desmit gadiem, teicāt, ka institūts ir jūsu vienīgā darbavieta, kur strādājat jau 35 gadus. Nu sanāk jau 45. Kā vērtējat šo laiku, ko uzskatāt par saviem nozīmīgākajiem darba dzīves sasniegumiem?
– Jā, šogad 1. augustā būs 45 gadi, kopš 1980. gadā no augstskolas nokļuvām Dobelē – mēs abas ar studiju biedreni un nu jau ilggadēju kolēģi Sarmīti Strautiņu jeb, kā mēs viņu mīļi dēvējām, ogu Sarmīti. Kad sākām strādāt, šeit bija vienkārša augļkopības laboratorija ar padsmit darbiniekiem, šobrīd tas ir institūts ar simt cilvēkiem.

Radīju divas aprikožu šķirnes, kuras nodēvēju savu meitu vārdos ‘Lāsma’ un ‘Daiga’.

Liela daļa no tiem, kuri patlaban strādā par vadošajiem speciālistiem, atnāca laikā, kad es vadīju institūtu – sākuši no nulles kā laboranti vai asistenti, bet tagad ir Latvijas augļkopības guru! Ar to varu lepoties. Arī starptautiski institūts ir audzis – 1994. gadā es aizbraucu stažēties uz Zviedriju un tur ieraudzīju tādu institūtu, kādu gribējās arī pie mums. Tur bija viss, sākot no selekcijas un audzēšanas, beidzot ar bioķīmijas pētījumiem un pārstrādi. Un šobrīd tas viss ir arī Dobelē. Otrs, ar ko lepojos, ir ceriņu dārzs – 2000. gadā kopā ar Aivaru Lasi no Bulduriem un kolēģiem sākām to veidot kā parku, bet vēl pēc diviem gadiem dzima ideja par koncertu ceriņu ziedēšanas laikā. Ar vīru bijām viņa darbavietas rīkotā pasākumā Mežotnes pilī – ārā puteņoja, tas bija februāris, un koncertēja Kārlis Zariņš. Iedomājos, kā tas būtu, ja viņš dziedātu mūsu ceriņu dārzā, – skaisti!