Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Botāniskā dārza jaunā direktore Renāte Lagzdiņa – filoloģe ar sapni par zaļo oāzi
Kopš jūnija Latvijas Universitātes botāniskajam dārzam ir jauna direktore – Renāte Lagzdiņa. Renāte nav ne dārzniece, ne botāniķe. Toties ir studējusi klasisko filoloģiju un mākslas vēsturi un radījusi brīnišķīgos Sporta pils dārzus, kas rīdziniekiem palīdzēja pārlaist kovidu un piedzīvot dārza burvību.
Foto: Ieva Andersone
Renāte Lagzdiņa
- Uzskata, ka interese par dārzu ir kā vīruss, kas cilvēkā dzīvo latentā formā, līdz kādā brīdī izlaužas. Dārzā interesē lielākoties ziedi, nevis apēdamas lietas.
- Studējusi klasisko filoloģiju Latvijas Universitātē. Ar Fulbraita stipendiju absolvējusi mākslas vēstures maģistrantūru Ņujorkas pilsētas universitātes Hunter koledžā. Un, protams, savām acīm redzējusi gan Ņujorkas Botānisko dārzu Bronksā, gan Centrālparku un slaveno Pīta Audolfa (Piet Oudolf) projektēto High Line parku bijušās dzelzceļa līnijas vietā.
- Projekta Sporta pils dārzi autore. Tas bija arī pašas pirmais mēģinājums tikt pie dārza, taču virsroku ņēma organizēšana un darbošanās dārza kopienas labā.
- Bijusi Tērbatas vasaras ielas projekta radošā direktore un Laikmetīgās mākslas centra Kim? izpilddirektore.
- Precējusies, divarpus gadu vecās Sonjas mamma.
– Kā jūs nokļuvāt Botāniskajā dārzā?
– Reiz – it kā pilnīgi bez iemesla – savai draudzenei ainavu arhitektei Ilzei Rukšānei ieteicos, ka tas man šķiet brīnišķīgs darbs – vadīt botānisko dārzu. Un nepagāja pat divi mēneši, kad tiešām parādījās vakance – LU Botāniskā dārza direktors.
Ja bijusi grūtāka darba diena vai ir nogurums no datora, atliek tikai iziet dārzā, un es atceros, kāpēc šeit esmu.
Un gan Ilze, gan citi draugi mudināja mani pieteikties. Nupat biju atgriezusies no bērna kopšanas atvaļinājuma un sākusi citu darbu Laikmetīgās mākslas centrā, un man likās, ka tik lielām pārmaiņām vēl neesmu gatava. Tomēr sludinājumu nevarēju aizmirst, un likās, ka nožēlošu, ja vismaz nepamēģināšu pieteikties. Uzrakstīju savu redzējumu un motivāciju un iesniedzu. Rakstīju no sirds, kā pašai šķiet, nemēģinot domāt, ko no manis varbūt gaida.
– Un kā jums šķiet?
– Ka dzīvojam tādā laikā un saskaramies ar tādām problēmām un izaicinājumiem, un sajūtām, ka katram nepieciešams rast savus veidus, kā gūt veldzējumu un mieru un atgūt sazemēšanos. Ka daba ir viena no vietām, kur latvietis atgriežas pie sevis, pie saknēm. Es ticu, ka Botāniskais dārzs var pildīt šo lomu – sniegt veldzējumu un dabas klātbūtni pilsētas trauksmainajam iedzīvotājam.
