Pilna laika aukle…sunim! Latvietes neparastā pieredze Berlīnē

Nečurā un neēd!

Kā ierasts, 7.30 nozvana modinātājs. Raušos ārā no gultas un dodos uz virtuvi likt vārīties ūdeni, lai varu apliet sauso barību un, kamēr esam ārā, tā paspēj uzbriest. Tad aplieku viņai siksniņu un ņemu opā, lēnām klumburējot lejā no ceturtā stāva. Kad esam ārā, nolieku viņu uz zemes un vedu īsā čurāšanas pastaigā pa Šēnebergu (viens no Berlīnes centra rajoniem), bet Sinamona ir iespītējusies un atsakās nokārtoties.

Kad atgriežos dzīvoklī un nolieku brokastis, Sinī arī neēd. Dusmojas, ka vakar mūsu ierastā stundu garā rīta pastaiga ar gājienu uz tuvējo parku un bumbiņas spēlēšanu, kā arī našķīšiem bija tikai desmit minūtes ilga, – no rīta man bija ieplānota Berlīnes apskate ar gidu, lai vairāk uzzinātu par pilsētu komunistu un sociālistu ēras laikā. Ko tagad darīt? Ļaušu viņai dusmoties savā vaļā, jo tagad man savukārt ieplānots darba zūms: intervija ar jaunu sievieti, kas piekritusi dalīties savā pieredzes stāstā par seksualitāti un seksuālo izglītību skolā. Pēkšņi sarunas laikā Sinī man pieskrien klāt, lecot augšā un pieprasot uzmanību. Ignorēju viņu, jo strādāju… Sina to pieņem un noguļas uz sava spilvena, sākot garlaikoti košļāt sausā piena kubiņu suņiem. Kad beidzu sarunu, dodos uz virtuvi, lai uzsildītu arī sev vieglas pusdienas, pamanu, ka viens virtuves stūris ir piečurāts. Tātad protests par manu došanos garā rīta pastaigā vienai turpinās pilnā sparā.

Vajag suņu psihoterapeitu!

Protams, ka neesmu sajūsmā par šo situāciju. 
Ne tā es iztēlojos savu darbatvaļinājumu Berlīnē, pieskatot labākās draudzenes Justīnes, kura tur dzīvo un strādā, sunīti – korgiju Sinamonu Čanku Ebigeilu jeb Sinī. Neiztēlojos, ka man tieši pirms pusdienām būs jātīra čuras.