Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Latvietes Regīnas intīmās dēkas ar trīs itāļu kungiem: Dzīve pēc 50 nebeidzas!
«Gads, kad man palika piecdesmit, bija ļoti smags. Sākās karš Ukrainā, tad martā apglabāju trīs tuvus cilvēkus… Man bija sajūta, ka ar mani ir cauri! Likās, ka tas ir drausmīgs skaitlis! Apsēdos pie virtuves galda un domāju – kad es beidzot darīšu to, ko tiešām vēlos? Vai turpināšu turēties pie attiecībām, kas jau piecus gadus neelpo? Vai arī beidzot teikšu dzīvei jā? Tā ar itāļu valodas un trīs itāļu kungu līdzdalību aizsākās mans ceļš pie sevis…» Šis ir mazliet jautrs, mazliet skumjš, taču visnotaļ patiess Regīnas L. stāsts. Jo tā var notikt tikai dzīvē.
Foto: Shutterstock
Itālijas sindroms
Itālija mani interesējusi vienmēr, un pirmoreiz itāļu valodu sāku mācīties jau pirms teju divdesmit gadiem. Toreiz nekur tālu gan netiku, jo prioritātes bija darbs un ģimene. Bet vienmēr, kad kā tūriste viesojos Itālijā, biju sajūsmā par šo zemi. Turklāt Latvijā atgriezos pilnīgi citāda – apbērta ar komplimentiem, daudz dzīvespriecīgāka. Tā manī radās tas, ko nosaucu par Itālijas sindromu.
Es neesmu veca sieva, bet gan skaista un interesanta sieviete.
Kad mans jau pieaugušais dēls Erasmus programmā sāka studēt Itālijā, es itāļu valodu sāku apgūt otro reizi. Būsim godīgi – toreiz pat neiedomājoties, ka tas man atvērs pavisam citu pasauli. Ka es pirmoreiz dzīvē sajutīšos skaista un savās fotogrāfijās pēc piecdesmit izskatīšos daudz labāk nekā savulaik četrdesmit gadu vecumā. Un man pat prātā nenāca, ka itāļu valoda un ļaušanās dzīvei novedīs pie trim brīnišķīgiem mīlas stāstiem. Kā arī pie atziņas, ka ne visām attiecībām ir jābeidzas ar kāzu zvaniem.
Sicīlijas kungs.
Atgūt pārliecību!
Ar Sicīlijas kungu iepazinos kādā no itāļu valodas apguves grupām Facebook, kurā sākām sarakstīties. Viņš itāliski jautāja, kā man iet, es atbildēju…
