«Drīzāk viņa izglāba mani…» Zanes un viņas neredzīgās draudzenes Lūsijas stāsts

Ugunīgo matu īpašnieci Zani Zagorsku un viņas četrkājaino draudzeni Lūsiju, ejot pa ielu, nav iespējams nepamanīt. Lai gan suņu meitenei ir laupīta acu gaisma, viņa mēdz būt vēl drošāka par dažu labu redzīgu suni. Lūses un Zanes stāsts ir pierādījums tam, ka brīnumi notiek.

Lauma Lapsa

30. aprīlis

Foto: Gvido Pīlādzis un no personiskā arhīva

Uzreiz sapratu, ka tas ir mans suns

Zanes un suņu meitenes Lūsijas draudzība sākās 2021. gada aprīlī. Sērfojot internetā, viņa uzdūrās terjeru jauktenītes fotogrāfijai, kurā bija redzams, ka sunim ir smaga glaukoma. «Viņas acis bija lielas un spīdīgas. Piezvanīju Gundegai Binderei no dzīvnieku patversmes Ķepu-ķepā un teicu, ka gribētu sunīti adoptēt. Gundega, protams, nebija pārliecināta, vai tikšu ar to galā, jo tas ir suns ar īpašām vajadzībām. Bet, atbraucot uz Ķepu-ķepā, uzreiz sapratu – Lūse ir mans suns.

Toreiz nodomāju: «Ak kungs! Uz ko gan esmu parakstījusies?»

Pirms varēju vest viņu mājās, sunīti apraudzīju trīs reizes. Un tā mēs jau četrus gadus dzīvojam kopā,» stāsta Zane, kas ikdienā jau desmit gadu strādā zooveikalā Dino Zoo. Nonākot savās jaunajās mājās, sunītei vajadzēja sadraudzēties ar kaķiem, kas sākumā bija visai izaicinoši. «Lūse iepriekš divarpus gadu bija dzīvojusi pie ķēdes, pēc tam pusotra gada patversmē. Viņa nezināja ne to, ko nozīmē iekštelpas, ne arī kā saprasties ar kaķiem. Faktiski, kad viņa nonāca pie manis, sākās pavisam cita, krietni laimīgāka dzīve. Tāpēc es viņu arī nosaucu par Lucky Lucie. Tulkojumā no angļu valodas tas nozīmē Laimīgā Lūsija. Taču ikdienā es viņu mēdzu saukt vienkārši par Lūsi,» saka Zane.

Pirmie mēneši bija visgrūtākie

Pašlaik Lūsija uzvedas kā paraugdāma – paklausīgi iet saimniecei blakus pie pavadiņas. Cilvēki, viņu redzot, reti saprot, ka suns ir akls. Taču ne vienmēr viss bija tik ideāli.