Pēc iedzeršanas ar draugiem – nāvessods. Latvijas kriminālā vēsture

Upura galvu šie zvēri pārlika pāri dzelzceļa sliedei ar domu, lai Lielvārdes vilciena riteņi trāpītu pa Ulda kaklu.

Abas traģēdijas notika pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmajā pusē – laikā, kad smagu noziegumu skaits Latvijā sasniedza rekordu. «Statistika bija stindzinoša. Piemēram, 1994. gadā reģistrēts vairāk nekā 400 slepkavību, no kurām lielākā daļa tā arī palika neatklātas. Dažkārt notika tā: ja ieplānotā slepkavība kādu iemeslu dēļ ar pirmo piegājienu neizdevās, to atkārtoja, līdz upuris beidzot tika nobeigts,» pauž bijusī sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Rita Aksenoka, kura tolaik vadīja Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu ­izmeklēšanas nodaļu.

Lāča slepkavības lieta

Šis noziegums Ritai Aksenokai palicis atmiņā sevišķi spilgti gan nežēlības, gan arī, piedodiet, idiotisma dēļ. 

Lielākajā daļā gadījumu, kad draugs noslepkavo draugu, netika un netiek iesaistīti sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji. Tie ir noziegumi, kas galvenokārt notiek pēc viena un tā paša scenārija: vispirms kopīga iedzeršana, tad smaga piedzeršanās, kurai seko attiecību noskaidrošana, kas beidzas ar to, ka viens no pudelesbrāļiem prāta aptumsumā atņem dzīvību otram.