Māksliniece Dārta Dikmane-Stūriška: Neesmu katra vīrieša sapnis. Ar mani ir jārēķinās
Dārtai Dikmanei-Stūriškai reiz bija divas izvēles – eksaktais un mākslas ceļš. Šobrīd dzīve sakārtojusies tā, ka viņa var apvienot abus. Gleznot, restaurēt gleznas – ja vajag, kā arī vadīt savu zirgu stalli un Rankas pagastā veidot jaunās ofisa ēkas vizuālo skatu, interjera dizainu.
Foto: Uģis Nagliņš. Stils: Ieva Ādamsone
– Piedzimu Cēsīs, trīs gadu vecumā ar ģimeni pārcēlos uz Rankas pagastu – netālu no zirgu staļļa, tad uz Gulbeni. No 1. klases gāju mākslas skoliņā, dalīju uzmanību zirgiem un mākslai, nebija brīvā laika klaiņot apkārt.
Mūsdienās sieviete ir universālais kareivis. Ir bērni, ģimenes pavards, labi jāizskatās, jāpilda visas funkcijas, bet es gribētu, lai man atstāj kādu vietu, kur es drīkstētu būt trausla būtne.
Kopš 16 gadu vecuma esmu Rīgā, iestājos Dizaina un mākslas vidusskolā. Smieklīgi, bet fakts, Rīgā visas manas skolas ir Valdemāra ielā. Man ļoti patika arī matemātika, kas māksliniekiem nav raksturīgi. Pēc Mākslas vidusskolas bija divas izvēles – iet pa eksakto vai mākslas ceļu. Iesniedzu dokumentus abos virzienos – un mani paņēma abos. Bija grūti izvēlēties, tomēr nolēmu, ka Mākslas akadēmijā mācīšos gleznu restaurāciju. Bet, tā kā restaurācijā izmanto diezgan spēcīgu ķīmiju, man sākās alerģija. Sapratu, ka studijas jāpabeidz, bet ilgtermiņā negribu bojāt veselību. Tomēr iegūtās zināšanas tālāk varu izmantot gleznošanā.
Iestājos Banku augstskolā un pabeidzu kursu par inovatīvu produktu attīstību un uzņēmumu vadību. Piedzima meitiņa, un es atkal aizgāju uz Mākslas akadēmiju – kā maģistre pabeidzu gleznotājus.
