«Ienaidnieks! Ienaidnieks!» mani ieraugot ­iekliedzas puikas. Jānis Zvērs no Sarajevas

«Ienaidnieks! Ienaidnieks!» mani ieraugot ­iekliedzas puikas un imitē šaušanu ar koka dēļiem, kas viņu prātā gan jau ir pamatīgi automāti…

Ar pirmo reizi nokļūt Sarajevā man neizdevās. Vairākas stundas kopā vēl ar bariņu sapīkušu pasažieru gaidīju autobusu Horvātijas kūrortpilsētas Splitas atbaidošajā autoostā, laiku kliedējot uz turpat novietotajiem zirgu ratiem un sūcot aukstu aliņu. No sākuma autoostas madāma solīja, ka buss kavēsies stundu, tad divas. Paguvu pat nopeldēties un atskriet atpakaļ, jo suta bija mežonīga. Beigās FlixBus darbiniece tā arī pateica: atvainojiet, autobuss pa ceļam pārkarsis, salabot nevar, šodien reisu nebūs. Tomēr biju neatlaidīgs. Bosnijas un Hercegovinas nosaukums jau tā izklausās pēc citas galaktikas, bet Sarajevas vēsture un unikālais mikslis starp musulmaņu, Balkānu un postpadomju kultūrām nedeva mieru.