Kluba meitene Anna Vjaksa: Man patīk sliktie vai grūtie brīži, kad tevi atmet atpakaļ vai neiet tik viegli

Agrāk man bija ­kompleksi, 18 gados pabeidzu skolu un ieliku lielākas krūtis, jutos pašpārliecinātāka. Otrreiz – pēc bērna piedzimšanas.

– Es piedzimu ar citu vārdu. Agrāk biju Raita, tā arī bija rakstīts pasē, bet skolā visiem teicu – nesauciet mani tā. Bērnībā kaunējos, bija grūti sadzīvot ar šo vārdu. Tētis jau toreiz mani iesauca par Anniņu, un tā tas aizgāja.

Tagad esmu Anna – pirms sešiem gadiem nomainīju vārdu. Oficiāli uzrakstīju iesniegumu, ka vārds Raita apgrūtina manu iekļaušanos sabiedrībā (smejas). Es jūtos kā Anna. 

– Tu esi jelgavniece.
– Jā, esmu dzimusi un augusi Jelgavā. Skolā visādi ir gājis. Nebiju pati labākā skolniece. Nepatika, ka man aizrāda. Runāju pretī. Man vajadzēja, lai ir jautri, interesanti. Nekoncentrējos tik daudz darbam kā izklaidei. Toreiz bija tāds raksturs. Bet es iemācījos to pavērst citā virzienā.

– Kādā?
– Tagad zinu, ko gribu. Esmu mērķtiecīga. Zinu lietas, kas man patīk. Katru dienu gribu izskatīties, justies labi, būt laimīga, darīt to, kas padodas.

– Kā?
– Man tas liekas vienkārši – ja tu dari lietas, kas tev sagādā prieku. Man ir darbs, kuru uztveru kā hobiju, pati plānoju savu laiku, ikdiena ir interesanta un dažāda. Sportoju, neesmu vegāne, bet ēdu veselīgu pārtiku, arī gaļu. Man nav diētu, vienkārši sekoju līdzi tam, ko ēdu.

– Tu vairs nezini, kā garšo kūkas?
– Zinu, es nekad sev neatsaku. Ja gribēsies, ēdīšu Cielaviņu, tā man ļoti garšo.

Alkoholu nelietoju divus gadus. Jūtos labāk bez tā. Es izvēlos nedzert, nepatīk paģiru sajūta. Tagad dzīvoju ar domu, ka negribu vispār. 
Apmēram četras reizes nedēļā eju uz zāli, tur saņemu savu laimes hormonu. Spēlēju arī skvošu, tas ir mans kardiotreniņš. Dinamisks, azartisks, es pat teiktu – intelektuāls sporta veids, kas ikdienu padara krāsaināku.