Kāpēc arābu šeihi un Īlons Masks met acis uz videospēlēm? Cīņa par ietekmi un miljardiem

Kura tieši bija pirmā videospēle, ir nelieli strīdi – vieni saka, ka tā tapa jau 1947. gadā, citi domā, ka tikai 1972. gadā, kad dzima spēle Pong – divas svītriņas, kuras kontrolē divi spēlētāji, cenšoties atsist bumbiņu un panākt, ka pretinieks to ­neizdara.  

Jautājums tikai – vai cilvēks parastais, kurš nav arābu princis vai videospēļu izstrādātājs, no tā var nopelnīt vai ne? 

Lai nu kā būtu ar pirmajām spēlēm, tās dzima, jo garlaikoti inženieri gribēja testēt dārgo tehnoloģiju iespējas. Laikam ejot, spēles no padārga nišas hobija turīgajiem rietumniekiem (70.–90. gados) nonāca līdz plaši pieejamām, aizvien pārsvarā bērniem paredzētām izklaidēm divtūkstošajos gados, bet mūsdienās kļuvušas par miljardiem vērtu kultūras stūrakmeni. Ne velti pasaules bagātākais cilvēks Īlons Masks savu reputāciju vērtē tik augstu, ka bija gatavs maksāt cilvēkiem, kas viņa vietā slepeni spēlē, kamēr viņš lepojas ar ekrānšāviņiem, cik izcils geimeris ir. 

Turpinājumā:

• Maigās varas rīks: kāpēc Saūda Arābija, Ķīna un miljardieri tērē astronomiskas summas, lai iegādātos spēļu izstrādātājus (tostarp Call of Duty un FIFA veidotājus).
• Latvijas pēdas: brāļu Kļaviņu radītais detektīvs iekaroja pasaules spēlētāju sirdis bez lielo korporāciju aizmugures.
• Nauda un riski: Vai parastajam mirstīgajam ir vērts ieguldīt spēļu industrijas akcijās un kur slēpjas lielākie riski?

Liela, liela nauda