Smagā izlaušanās: Man jau pāri 40, bet mamma joprojām kontrolē

Atbild:
Dr. Inguna Rudzīte
•  Ārste psihoterapeite.
•  Psihodinamiskās psihoterapijas pārstāve.
•  Psihoterapijas centra terapeite.
•  Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas biedre. 

«Šī ir klasiska separācijas jeb atdalīšanās problēma. Atdalīšanās mūsu dzīvē notiek vairākos posmos. Pirmais ir apmēram trīs gadu vecumā, un to dēvē par trīsgadnieka krīzi. Nākamais ir pusaudža gadi, kad jāatdalās no vecākiem un jāsaprot sava identitāte – pusaudzim savā ziņā jādevalvē vecāki, jāiznīcina ideālais vecāks un jāierauga, kas no tā, ko dod vecāki, viņam der un kas ir viņš pats. Ja atdalīšanās nav notikusi, ir šādi stāsti kā lasītājas vēstulē. Šis ir abpusējs process – gan vecākam ir jāļauj un jāspēj pieņemt, ka bērns nav viņa ēna, gan bērnam pašam jāapzinās, ka viņš ir cits, atsevišķs cilvēks. Citādi sanāk, ka mamma kaut kādā veidā grib redzēt, ka meita ir viņas turpinājums, un meita to savā ziņā pieņem. Pēc rakstītā sanāk, ka meita it kā ar prātu to saprot, bet patiesībā… Ja mamma vēlas redzēt pieaugušu meitu, viņai jārespektē, ka meita nedarīs kā viņa, jo meita nav mātes ēna. Nezinu, kāda ir vēstulē aprakstītās mammas dzīve, bet, ja tā būtu piepildīta, ja viņa justos nozīmīga kā pieaugusi, realizējusies sieviete, viņai nebūtu vajadzības kontrolēt meitas dzīvi. Savukārt šeit vairāk izklausās, ka mammai ir bail zaudēt savu nozīmīgumu un kontrolējošā vecāka lomu. Mamma ir pieņēmusi, ka viņa zina labāk! Taču, ja atdalīšanās pusaudžu vecumā notiek sekmīgi, pieaugušo dzīvē vairs nesatiekas bērns un pieaugušais, bet gan divi pieauguši, līdzvērtīgi cilvēki, katrs ar savu viedokli. Iespējams arī, ka tas nāk no paaudzes paaudzē – varbūt arī mammai nebija savas dzīves un viņa dzīvoja savas mammas dzīvi. Tagad, kad pašas mamma jau ir aizsaulē, viņa izdzīvo meitas dzīvi,» situāciju raksturo Inguna Rudzīte.

Kāpēc ļauju sevi kontrolēt?

Pieaugušam, nobriedušam cilvēkam ir sava dzīve, viņš zina savas vajadzības, vērtības, spēj pateikt nē un ir atdalījies gan fiziski, gan emocionāli, viņš ir patstāvīgs un neatkarīgs. Tas attiecas kā uz mammu, tā uz meitu, un tāpēc vēstulē aprakstītā situācija ir arī stāsts par ļaušanu sevi kontrolēt. Un arī tā, ticamākais, nāk no bērnības.

Mēs nevaram būt atbildīgi par citu cilvēku, pat ja tie ir mūsu vecāki, labsajūtu, veselību un sajūtām.

«Jāsaprot, ka šī pieaugusī meita kādreiz bija bērns. Bet bērns ir finansiāli, emocionāli atkarīgs no vecākiem, un, ja mamma bija ļoti kontrolējoša, visu varoša un zinoša, meita iemācījusies, ka viņai jāļauj mammai sevi kontrolēt. Pat ja meitai nepatīk, tas ir jāļauj! Ja viņai mammas zvanīšana patiešām nepatiktu, viņai nekas netraucētu novilkt robežas un skaidri pateikt: «Mammu, tu man radi neērtības sajūtu, tāpēc, lūdzu, beidz zvanīt un uzbāzties ar padomiem.» Un tad varbūt mamma aizdomātos: «Varbūt es patiešām viņas dzīvē lienu par daudz?» Taču, tā kā meita visu mūžu dzīvojusi attiecībās, kurās mamma vienmēr visu zina labāk, viņai nav izveidojies savs es, manas vajadzības, mans redzējums. Jā, ar prātu viņa līdz tam ir nonākusi, viņa apzinās, ka mammas kontrole un zvanīšana nav īsti normāla, un viņai tas nepatīk, tomēr emocionāli viņa to nav pieņēmusi. Tas ir līdzīgi kā situācijā – tu jau vari, cik vien gribi, lasīt grāmatas par peldētapmācību, bet, ja neiekāpsi baseinā un neizmēģināsi, kā tas ir, nekas nenotiks. Šajā gadījumā meitai vienkārši nav šādas pieredzes. Vēl kas – ja mammai bijušas trauksmes, atdalīšanās problēmas, tad, lai tās risinātu, viņa manipulē ar meitu.