Rakstniece Zane Zusta par slimībām un atveseļošanos: Biju kļuvusi par cilvēku ar kustību traucējumiem.

Daktera meita

«Jau kopš vidusskolas laikiem zināju, ka vēlos studēt žurnālistiku, un sapņoju arī par rakstīšanu, lai gan mana bērnība pagāja vairāk medicīniskā gaisotnē. Mans tētis, reanimatologs anesteziologs Valdis Lagzdiņš, kad biju maza, strādāja Liepājas slimnīcā 
(2005. gadā viņš pārcēlās dzīvot un strādāt uz Vāciju). Bērnībā diezgan daudz laika pavadīju pie tēta slimnīcā. Protams, uz operāciju zāli viņš mani līdzi nedrīkstēja ņemt, bet ārstu istabā, tēta kabinetā gan dzīvojos. Slimnīcas smarža ir mana bērnības smarža. 

Es pat nevaru īsti atbildēt uz jautājumu, kāpēc diagnozes noteikšana prasīja tik ilgu laiku.

Tā kā tētis bija ārsts, nemaz nezināju, kā ir sēdēt rindā pie kāda daktera. Ja man bija veselības problēma, kaut kas sāpēja, tētis vienkārši mani aizveda pie sava kolēģa Liepājas slimnīcā. Atceros, ka bērnībā lasīju lielo medicīnas enciklopēdiju, un man likās, ka man ir visas tās slimības, par kurām esmu izlasījusi. (Smejas.)

Nekāds vārgais un slimīgais bērns gan es nebiju, vienīgi kakla kaites diezgan bieži piemetās. Divpadsmit gadu vecumā man izrāva aizdegunes mandeles. To gan labi atceros. Tagad rauj pilnajā narkozē, bet toreiz ne – atceros, kā man rokas un galvu piesprādzēja pie tāda moku krēsla, kaklā uzkarināja dzelzs bļodu, ar garu adatu iedūra anestēziju un ar lielu āķi rāva ārā mandeles. Protams, blakus bija tētis. Es viņa roku biju saskrāpējusi līdz asinīm. Pēc tam vairākas naktis kliedzu un raudāju, tas bija traumatiski, bet pēc tam jau aizmirsās… Galvenais, kas patīk bērniem, ka pēc mandeļu izraušanas var ēst daudz saldējuma!