Paula Tisenkopfa par cīņu ar krūts vēzi: Pirms diagnozes es ilgstoši dzīvoju nepateicībā
Viņai ir trīsdesmit pieci gadi un pieredze, kā, savlaicīgi atklājot krūts vēzi, tas labi padodas ārstēšanai un cilvēks var atgriezties pilnvērtīgā dzīvē. Lai gan neviens ārsts nekad nedod garantiju, ka slimība neatgriezīsies, Paula Tisenkopfa atzīst, ka tā ir pirmā lielā cīņa, kurai viņa pati ir izgājusi cauri, un šobrīd jūtas mierpilna un laimīga. Jā, arī daudz drosmīgāka savos lēmumos.
Foto: Lauma Kalniņa
Raugoties uz šo smaidošo sievieti ar dzirkstošajām acīm, grūti pat iedomāties, ka pirms trim gadiem viņa uzzināja par krūts vēža diagnozi un izgāja cauri ārstēšanās procesam, kas bija grūts ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Taču nevienā mirklī Paula pat nepieļāva domu padoties, jo, kā pati saka, – viņā ir liels izdzīvošanas instinkts.
Paulai ir tik garšīgi smiekli… Viņa gan atzīst, ka smiekli un humors ir arī viņas aizsargreakcija brīžos, kad nepavisam neiet viegli. «Jā, krūts vēzis ir biežākais ļaundabīgais audzējs sievietēm un, jā, arī biežākais nāves cēlonis, taču tajā pašā laikā – ja tas atklāts agrīni, tad vislabāk padodas ārstēšanai…
Man paveicās, ka krūts vēzis bija pirmajā stadijā. Taču tāpat manī bija bailes, sākumā arī dusmas un aizvainojums…
Tomēr līdz ar slimības un ārstēšanās pieredzi ir mainījusies visa mana dzīve – tagad es vairāk ieklausos sevī, savā iekšējā balsī, esmu sākusi pieņemt drosmīgus lēmumus un daudz vairāk priecājos,» atzīst Paula.
Drosmīgs bija arī lēmums savu slimības un ārstēšanās pieredzi pārvērst sociālā mākslas projektā – izstādē Paštrokšņi, kas pirms diviem gadiem rudenī bija apskatāma skaistajā Laubes namā Pārdaugavā. Pagājušajā gadā par Paulas pieredzi tapa Andreja un Henrietas Verhoustinsku dokumentālā filma Paula un ceļš, kas nupat, augustā, tika nominēta Latvijas Žurnālistu asociācijas Izcilības balvai.
Paula atzīst: lai gan ārstēšanās ar hormonterapiju turpinās un šo pieredzi nav iespējams aizmirst, nav arī tā, ka viņa par savu diagnozi domā un atceras katru dienu. Kad aicināju Paulu uz sarunu, sākumā viņa bija apmulsusi – kāpēc es, kāpēc mani? Tāpēc, ka viņa par krūts vēzi runā atklāti – lai atbalstītu un iedrošinātu sievietes nenobīties turpināt pilnasinīgi dzīvot arī tad, kad apstiprinās diagnoze – vēzis.
