«Nesakiet mammai, ka viņai atlikuši vien pāris mēneši…»

Negribējām laupīt mammai cerību

Jasmīnas stāsts 

Tāda dubultā dzīve

«Mamma ilgstoši jutās slikti, tāpēc nolēmām, ka nepieciešama lielā izmeklēšana dienas stacionārā. Jau nākamajā dienā ārsti palūdza, lai ierodas kāds no mammas tuviniekiem. Kad atbraucu, ārste iesauca mani kabinetā, pateica diagnozi, stadiju un piebilda, ka atlikuši vien pāris mēneši, tāpēc mammai to labāk nezināt. Tas bija emocionāli tik piesātināts brīdis, ka vispār nespēju domāt līdzi, darīju tā, kā daktere man lūdza, un pastāstīju šo vēsti arī pārējai ģimenei, bet mammai pašai neko neteicu. Arī izrakstu pēc dažām dienām ārste izsniedza man, nevis mammai un ieteica atdot tieši ģimenes ārstam.

Ārstes viedoklis bija tāds – fiziski viņai atlicis tik, cik atlicis, bet, ja mēs to pateiksim, viņa vienā mirklī izdzisīs emocionāli. 

Tā nu mēs, visi tuvinieki, zinājām patiesību, bet no mammas to veiksmīgi slēpām. Ārstes viedoklis bija tāds – fiziski viņai atlicis tik, cik atlicis, bet, ja mēs to pateiksim, viņa vienā mirklī izdzisīs emocionāli. 

Mammai pašai līdz pēdējam brīdim bija cerību stariņš, viņa runāja par nākotni – ko mēs darīsim vasarā, kur brauksim, kā tiksimies radu saietā. No vienas puses, mums šķita, ka nevajag atņemt viņai pēdējo cerību, no otras puses – zinādami, ka atlicis nav daudz, varējām ne tieši, tomēr paust un izrādīt savas jūtas, varējām domās atvadīties. Mammai mēs šo iespēju nedevām. Varbūt arī laupījām viņai iespēju pateikt vai izdarīt kaut ko būtisku. Tas viss man ilgstoši gruzdēja zemapziņā un, visticamāk, atstāja iespaidu arī uz manu veselību, jo pēc dažiem gadiem onkoloģiska diagnoze bija arī man.