Monika Zīle: Rokai, kas ceļ laukā no izmisuma grāvja, ir jābūt manis pašas

Mājās – arvien kāds slimnieks

«Mana bērnība pagāja sarežģītajos pēckara gados. Teju visi, kas tajā laikā dzimām un augām laukos, esam piedzīvojuši dziļu nabadzību un postu. Nežēlojos, vienkārši tāds bija laiks – vēstures rats gāja pāri manas paaudzes mūžiem. 

Pieticība tolaik bija milzīga. Cilvēki pa dienu garas darba stundas strādāja kolhozā, par to saņemot grašus. Bet vakaros un brīvdienās – savā saimniecībā. Tas bija kā likums – ja tev ir zemes pleķītis, tajā jāizaudzē uzturs, un, ja ir kūts, tajā jābūt kādam lopiņam. Tomēr pašu spēkiem vien sagādāt pilnvērtīgu ēdienu bija grūti. 

Ja es domāju par savas bērnības spilgtākajām atmiņām, tad tās saistītas ar nemitīgām slimībām.

Atceros, kara un pēckara gados pie manas vecmāmiņas (šodien viņu dēvētu par dziednieci) cilvēki vērsās pēc palīdzības, jo, visticamāk, vitamīnu trūkuma dēļ bērniem izsitās lieli augoņi, ar kuriem bija grūti tikt galā. Man pašai šis posts gāja secen, bet atmiņā palicis, ka bieži ziemās slimoju ar vīrusu izraisītām infekcijām. Tas ir loģiski: mums nebija sezonai piemērotu drēbju un apavu, tāpēc bieži saaukstējāmies. Bērnībā naktīs modos no augstas temperatūras radītiem murgiem. Bet, kad organisms pakāpeniski atveseļojās un pa dienu biju izgulējusies, nakts vidū pamodos un vēros logā, pa kuru iespīdēja zilgana gaisma. Neko citu darīt nevarēju – elektrības nebija, mājās bija auksti, tāpēc vajadzēja vien palikt gultā un pacietīgi gaidīt rītu. 

Ja es domāju par savas bērnības spilgtākajām atmiņām, tad tās saistītas ar nemitīgām slimībām. Mūsu mājās vienmēr bija kāds slimnieks, turklāt ar kādu nopietnu kaiti. Tas nebija tā, kā šodien, kad cilvēks staigā apkārt un sūdzas, cik slikti jūtas…