Kāpēc dzīve nevarēja būt saudzīgāka pret manu vīru? Kristīnas Reinbergas stiprais stāsts

Vīrs pieņēma lēmumu atteikties no zālēm. Mēs daudz par to diskutējām.

«Lai piedalītos dzemdībās, vīram vajadzēja plaušu rentgenu. Izmeklējumā kaut kas nebija labi, un speciālisti lūdza pārbaudi atkārtot – varbūt ir kļūda iekārtas darbībā. Vīrs atkal devās uz izmeklējumu, un vakarā, kad piedzima mūsu jaunākā meita Paula, viņam atzvanīja, sakot, ka vaina nav aparātā, un novirzīja uz konsultāciju Gaiļ­ezerā. Tobrīd Makss man neko īsti nestāstīja, un es arī nesapratu, biju pārņemta ar mazo. Viņam bija jāveic biopsija, un, kad Paulai bija divas nedēļas, mēs sēdējām ar vīru slimnīcā, gaidot ārsta pieņemšanu. Daktere pateica, ka ir slikti – vēzis, agresīva ne-Hodžkina limfoma, un tūlīt pat jāsāk ārstēties ar ķīmijterapiju, citādi būs par vēlu. Izstāstīja, kādas zāles būs jālieto, bet vīrs saka: «Pag, pag, dodiet man laiku! Es gribu pastudēt savu problēmu, paskatīties, palasīt…»