«Dēliņa piedzimšana raisīja pārdomas par dzīves jēgu.» Kapelāne Inese Lūse

Viņa sniedz emocionālu un reizēm arī fizisku atbalstu Covid-19 pacientiem. INESE LŪSE – vienīgā kapelāne Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā Gaiļezers – klausās ar sirdi. Patur roku, piezvana uz mājām, nodod bučas un sveicienus no tuviniekiem.

Indra Ozoliņa

20. novembris, 2021

Foto: Matīss Markovskis

Pirms kļuvu par kristieti, bieži riskēju ar savu dzīvību. Lēcu ar gumiju, nodarbojos ar klinšu kāpšanu. Esmu kritusi, bet Dievs mani pasargāja.

ANAMNĒZE

• Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas kapelāne kopš 2005. gada. No 2010. gada Kapelānu dienesta vadītāja.
• Ieguvusi bakalaura grādu Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā un beigusi maģistrantūru kā pastorālā konsultante.
• Lektore Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā. Vada saskarsmes kursus Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, lektore Latvijas Onkoloģijas centra brīvprātīgajiem.
• Regulāri dodas uz Betlēmes māsu klosteri Lietuvā. Tas ir kā spa dvēselei un miesai.
• Iepriekšējā profesija – sieviešu vieglo apģērbu drēbniece. Strādājusi Rīgas Modeļu namā.
• Meita Džesika (24) ir māksliniece, pabeigusi Latvijas Mākslas akadēmiju. Dēls Pēteris (30) ir rūpju bērns kopš dzimšanas.
• Interesē svēto dzīves apraksti. Saista literatūra par Māti Terēzi, jo tajā rod iedrošinājumu.
• Bieži skatās kinofilmu par svēto ārstu Džuzepi Moskati.

– Vai esat katoļticīgā?
– Kad pacienti man jautā par konfesijas piederību, es nesaku. Atklāju to tikai tad, ja cilvēks uzstāj, ka tas viņam ir svarīgi. Mana konfesionālā piederība ir veids, kā izdzīvoju savu ticības dzīvi, bet tā neattiecas uz darbu un kalpošanu. Kā kapelāne esmu pieejama visiem – gan ticīgajiem, gan neticīgajiem. Dieva bērni esam mēs visi.

– Kāds ir jūsu ceļš līdz Austrumu slimnīcai?
– Nokļūšanu šeit saredzu kā lielu Dieva vadību. Kad jau otro reizi dzīvē man bija ļoti smagas ciešanas, piedzīvoju savas dvēseles garīgo lūzumu un sāku meklēt Dieva palīdzību. Arī mamma virzīja mani uz baznīcu. Bet meitiņa Džesika deva manai dzīvei jēgu. Spēku dzīvot tālāk atradu lūgšanā. Atklājot dievišķo garīgo dimensiju, apjautu, ka vēlos būt kopā ar savas mammas draudzi. Esmu piederīga katoliskajai baznīcai. Caur kopienu Effata sāku iesaistīties evaņģelizācijas braucienos pa Latvijas pansionātiem, piedalīties skečos.