Viņa sēdēja telpas stūrī nobērtu milzīgu, asiņainu liellopu kaulu kaudzē un mazgāja no tiem asinis
Aizkustinoši, pretīgi, mīļi, šokējoši, sāpīgi, pārsteidzoši… Pasaulē spožākā dzīvās mākslas leģenda. Serbiete MARINA ABRAMOVIČA.
Foto: Wikimedia Commons
Negaidiet no viņas ziedlapu instalācijas, tie ir augstākā ranga intelektuāli eksperimenti pašai ar sevi – miesu, skatienu, balsi… Ekstrēmos apstākļos. Uzticēšanās un cilvēcības pārbaude, arī tīši izaicinot. Bet ļoti cilvēku mīlot.
Sešu dienu garumā pa sešām stundām Marina sēdēja telpas stūrī nobērtu milzīgu, asiņainu liellopu kaulu kaudzē un mazgāja no tiem asinis.
Viņas izstādēs skatītājs dažreiz ģībst. Visbiežāk viņas radikālās instalācijas šokē vai saraudina. Kur slēpjas fenomens? Instinktos un riska robežu pastiepšanā. Tas mazliet ir teātris. Tikai nazis nav butaforija, asinis – nav kečups. Viss ir īsts. Un Abramoviča to visu nedarītu, ja nebūtu tūkstošiem interesentu.
Marinai ir laba humora izjūta. Džempera piedurknes rotā lieli, krāsaini spoguļfliteri, bet vidējie pirksti ar tumši lakotiem nagiem izaicinoši pacelti…
Viņai nav vecuma, plastikas ķirurģija ar šo seju darījusi brīnumus. Skaista sieviete ar interesantu biogrāfiju un vizuālajā tēlā iekodētu stipru raksturu.
Nazis un pirksti
Dzimusi Belgradā tūliņ pēc Otrā pasaules kara, tolaik tā bija daļa no mistiskās Dienvidslāvijas, tagad – Serbija. Lūk, kādā nesavienojamā kombinācijā Marina auga: vecāki – pārliecināti komunisti, tēvs – armijas komandieris, māte – armijas majore, vēlāk Belgradas mākslas muzeja direktore, reliģiozā vecmāmiņa – komunistu nīdēja, vectēva brālis – Serbijas pareizticīgo baznīcas patriarhs.
Īpaša figūra Marinas dzīvē bija māte, viņa audzināja meitu galēji dzelžaini – armijas stilā. Tomēr atbalstīja interesi par mākslu; Venēcijas biennālēs Marina pabija jau agrā vecumā. Interesanti, ka līdz pat 29 gadu vecumam, dzīvodama vecāku mājā, Marina pakļāvās mātes ieviestajai komandantstundai – atgriešanās ne vēlāk par desmitiem vakarā.
Abramovičai ir klasiska mākslas izglītība – studējusi Belgradas mākslas akadēmijā un daudz gleznojusi. Tad kāpēc vajadzēja performances? Jo tās nodzēš robežu starp mākslu un dzīvi, sniedz lielāku brīvību nekā glezna plaknē.
