«Vektora» mākslinieciskā vadītāja Dagmāra Bārbale: Man bija vajadzīgs cilvēks, kas mani saprot

Ir pusdienlaiks. Dagmāra atbrauc no Valdlauču puses. Nāk, košsārtam krekliņam vizot, un pa gabalu sveicina siltumu izstarojošā smaidā. Ieejam TDA Vektors vēsajā treniņzālē un iekrītam mīkstos pufos. Dagmāra sakrusto kājas lotosa pozā un nolemj uz laiku apturēt prātā ņirbošos deju aprakstus. Bet domas tālu no tautas dejām neaizklīst.

Vistrakāk ir, kad saproti – dejotājs tevi nesaprot. Tu runā vienu, bet laukumā dara ko citu. 

– Skatos tavu horeogrāfiju video un domāju, cik labi, ka pirms trīs­padsmit gadiem Agris Daņiļevičs tevi no Smiltenes atvilināja strādāt uz savu deju skolu un Dzirnām.
– Tiešām labi. Jo pēc vidusskolas biju cieši nolēmusi doties uz Rīgu un mācīties kaut ko normālu. (Smejas.) Kad aizgāju uz Dzirnām nosacītā darba intervijā, pilnībā biju pārliecināta, ka tas nebūs man. Ja Agris neteiktu: «Tev jāmāca citiem dejot!» – es nonāktu diplomātiskajā sektorā. Kad beidzu vidusskolu, biju pilnīgi pārliecināta, ka vēlos darīt visu, lai apgūtu starptautiskās tiesības, diplomātiju, kļūtu par vēstnieci. Uzskatīju, ka tā būtu man ideāli piemērota joma. 

– Var teikt, ka tu piedzimi tautas dejās un esi dejojusi kopš divu gadu vecuma. Tava mamma Māra ilgus gadus bija Smiltenes kultūras nama deju kolektīva koncertmeistare, vēlāk – bērnu deju kolektīva vadītāja. Un tu viņai palīdzēji. Smiltenes deju skatē, kurā Agris tevi nolūkoja, tev, pašai esot vēl skolniecei, jau bija savi audzēkņi – dejotāji visās vecumu grupās. Un visi, ar kuriem tu strādāji, toreiz nopelnīja augstāko pakāpi.