Traģiskā sestdiena Ķegumā. Kāpēc sabruka hidroelektrostacijas tilts?

Tilta pārbaudei bija sagatavoti 14 pašizgāzēji ar šķembu maisījuma kravu, bet par kādām glābšanas ierīcēm vai ātro palīdzību nebija domāts.

Diena, ko negribas atcerēties

Dzintars Miķelsons sēž piesaulītē savās lauku mājās, kas atrodas vien dažus kilometrus no Ķeguma, lejpus Daugavai. Viņš bija viens no tiem izmēģinājumā iesaistītajiem kravas automašīnu vadītājiem, kas nokrita no 20 metru augstuma un izdzīvoja, bet par 1986. gada 20. septembri negrib runāt. «Vai tad tie kādi svētki, kas jāatceras?!» Dzintars izsaucās mūsu telefonsarunā. Visbeidzot piekrita satikties, bet ar noteikumu, ka runāšot maz…

«Es strādāju Ogres ATU par samosvala šoferi. Tolaik jau nepārtraukti kāds plāns bija jāpilda, cauras sestdienas strādājām. Pirms tās sestdienas arī priekšnieks lūdza brīvdienā pastrādāt. Teica, ka pie Ķeguma tilta jāpaņem grants krava, tad jāaizbrauc un jāpastāv uz tilta. Vajadzēja veselu baru šoferu savākt. Varēju jau atteikties, bet piekritu, jo – kurš tad ko tādu paredzēja?!» 

Tā nu sestdienā Dzintars aizgāja uz darbu, bet viņa sieva Ināra aizbrauca uz Rīgu: «Tieši bija piedzimis mazdēls, Mārītis. Gribēju viņam ko nopirkt, staigāju pa veikaliem, bet nu tik slikts garastāvoklis! Todien man nekas nepatika, un tik drūms noskaņojums… Pēc tam domāju, ka tā laikam bija nojauta, ka notiks kas slikts. Vēlāk izrādījās, ka jaunākais dēls Jānis, kurš tolaik mācījās tehnikumā, bija aizgājis pie tēva. Gribējis pavizināties un paskatīties, kā notiek tilta pārbaude. Par laimi, Dzintars bija Jāni aizsūtījis uz mājām, lai nemaisās pa kājām…