Teologa Rubeņa meita Anna Grase atklāti par vardarbību, kaunu un piedošanu

Šī ir Annas pirmā lielā intervija. Agrāk viņa tām nepiekrita, jo vēlējās runāt tikai tad, kad būs gatava par sevi stāstīt atklāti. Man šķita, ka Annai piemīt skaista aizrautība un tiešums, un viņa ļoti skaidri un brīžiem pat nesaudzīgi prot ieskatīties pati sevī. 

– Ir sācies jauns gads, bet pagājušais daudziem no mums ir bijis dīvains. Kāds tas bija tev?
– Man tas bija diezgan smags un izaicinošs. Man ir spēcīgs raksturs un grūti dalīties savās sāpēs ar citiem, jo liekas, ka jābūt stiprai, bet es to pārkāpu, un izrādījās, ka tā varu saņemt milzīgu atbalstu. Vienmēr esmu zinājusi, ka man ir laba, atbalstoša ģimene, bet šajā gadā sapratu, cik man ir daudz ļoti labu draugu. Tas bija mans lielākais atklājums.

Piedzīvoju to, ko piedzīvo daudzas sievietes, – kad ir kauns un to negribas nevienam stāstīt.

Bet citādi šis ir laiks, kad es mācos veidot attiecības pati ar sevi. Es nāku no daudzbērnu ģimenes, un tagad pati esmu daudzbērnu ģimenes mamma, tāpēc man apkārt vienmēr bijis daudz cilvēku un tajā pazudis fokuss uz sevi. Tagad es dodu laiku attiecībām ar saviem hobijiem un vēlmēm, tā ir tapusi mana interneta vietne Augu pasaules stāsti, un es veidoju arī portālu Manas mammas receptes. Un, iespējams, šogad tiks izdota manis sagatavota grāmata par augiem.

– Tu esi tik ļoti aizrāvusies ar augiem – ko īsti sev esi atklājusi augu pasaulē?
– Kad mani vecvecāki atguva lauku mājas, mēs, mazbērni, bieži braucām uz turieni. Tur bija kārtīga lauku sēta, kartupeļu vagas, govis, cūkas, aitas, visi lauku darbi, mēs daudz strādājām, un bija mūžīgs jampadracis. Bet bija brīži, kad mēs ar camammu – tā mēs saucam vecmammu – divatā gājām pļavā vākt pelašķus un asinszāles.