Tas mani plēsa, dziedēja, mainīja… un padarīja par citu cilvēku. Dārza terapijas maģija

Vienu dienu es piefiksēju, ka sāpju vairs nav, ka nemanāmi tās esmu ierakusi zemē.

Kad pirmo reizi ienācu savā dārzā, kuru gan par tādu tolaik bija grūti nosaukt, nezināju, ka šī aizaugusī vieta mani plēsīs tāpat, kā es bez žēlastības plēsu nezāles, ka tā cirtīs manās vārīgākajās vietās vēl dziļāk, nekā es spēju iedurt ar lāpstu zemē, lai izraktu daudzu acīm noslēptās sāpes, vainas apziņu, nevarības dusmas un paskatītos tām acīs. Tolaik nezināju, ka galu galā dārzs ar savām krāsām, smaržām un putnu čalām nemanāmi izdarīs brīnumu – dziedēs mani. Vienu dienu es piefiksēju, ka sāpju vairs nav, ka nemanāmi tās esmu ierakusi zemē, bet no to saknēm izaudzis prieks – daudz, daudz prieka! Tie, kam ir dārzs, zina, ka prieks izaug. Katru dienu – jauns. Katru mēnesi – cits. Un katru gadu – atkal un atkal.