Šipkēvics par jauno dzīvi Zviedrijā: Bez sievas ticības un mīlestības tas nebūtu iespējams

– Prieks tevi satikt šeit, Latvijā, un līdz ausīm darbos! Kāda šobrīd īsti ir tava ģeogrāfija – cik daudz esi šeit un Zviedrijā?
– Mana dzīvesvieta šobrīd ir Zviedrijā, tādā mazā Stokholmas piepilsētas rajonā Solna. Tur mēs ar visu ģimenīti mitināmies – ar sievu Zani un abiem mūsu bērniem. Bet es joprojām braucu uz Latviju – uz mēģinājumiem, koncertiem. Braucu ar vienu mugursomiņu komandējumā uz Rīgu, tā ir tāda neparasta sajūta, jauna iespēja vispār paskatīties uz savu dzīvi. Arī uz mūzikas dzīvi Latvijā – kur atšķirības, kur vēl liela telpa izaugsmei. Un pēc tādas izaugsmes telpas es droši vien arī devos uz studēt Zviedriju. Gribu būt fleksiblāks savās radošajās ēverģēlībās. 

– Esi jau paspējis iedzīvoties Stokholmā?
– Pirmo mēnesi vēl braukāju šurpu turpu, dzīvojos tajā dzīvoklītī viens, jo bija vēl birokrātiskas lietas jānokārto, jāatrod bērniem dārziņš. Tagad jau esam tur visi. Līdz šim vairāk vai mazāk visu paspēju. Esmu spiests katru atgriešanos Rīgā mērķtiecīgi plānot. Diemžēl šādā režīmā man vairs nav dienu, kurās es neko nedaru. Jo tā nekā nedarīšana tomēr katram sakārto viņa bāzīti, un tā laika man pietrūkst. Šobrīd krājas darbi, kurus nevar nedarīt, un es visu laiku mazlietiņ dzēšu ugunsgrēku. Ir sajūta kā tad, kad deg kūla, – cilvēkam šķiet, ka viņš apzinās skaidru uguns līniju un tā vēl ir drošā attālumā. Bet šādā režīmā ir iespējama izdegšana.

Zane vienmēr bijusi tas batuts, kurā es varu piezemēties un nesalūzt, nesaplīst kaut kādās drupačiņās. 

Taču es citādi nevarētu atļauties dzīvot Zviedrijā – savu ģimeni joprojām uzturu no tā, ko es daru Latvijā. Un nākotnes kontekstā tas viss ir jēgpilni un attīstoši gan man kā mūziķim, gan mums kā ģimenei.

– Paskaidrosi?
– Šis laiks parāda, kā mēs ar lietām tiekam galā. Šobrīd teiktu, ka nekādas sarkanās brīdinājuma lampiņas vēl nemirgo, bet kā ģimene noteikti esam paaugstinātas operativitātes režīmā, nekā normāli Rīgā dzīvojot. Tāpat jau dzīve nešķiet vienkārša, ja ir divi mazi bērni, darbi, katram savas lietas. 

– Dzīve nu kļuvusi krietni intensīvāka.
– Jā, bet tas, iespējams, ir bijis ilgi, neapzināti lolots mērķis, kas nu ir īstenojies pareizā brīdī, kad es kā Jānis un mēs kā ģimene bijām tam gatavi. Tajā ir liels nopelns Zanei, manai sievai, kas ikdienas rūpes iznes visvairāk. Protams, jārūpējas, ko bērni ēdīs, bet tikpat svarīga ir ­sajūta, ka viņi ir pietiekami apčubināti, ka viņi ir svarīgi un nav kaut kur pa vidu mūsu pieaugušo plāniem, jo es, lūk, 40 gadu vecumā esmu izdomājis mācīties augstskolā un klejot pa pasauli. Ja nebūtu Zanes milzīgās ticības tam, ko es daru, viņas mīlestības ne tikai pret mani kā vīrieti, bet arī uz manu mūziku, nekas no tā nebūtu iespējams! Viņa daudz ko upurē, lai mēs to varētu darīt. Zane vienmēr bijusi tas batuts, kurā es varu piezemēties un nesalūzt, nesaplīst kaut kādās drupačiņās. 

– Zviedrijas Karaliskā mūzikas akadēmija – kā tev tur iet? Kādu studentu vidū esi tur nokļuvis?
– Akadēmijā ir gan mācībspēki, gan studenti no visas pasaules visos iespējamos dzīves posmos. Pārsvarā studentiem tā ir pirmā augstākā izglītība bakalaurā. Maģistros, kur mācos es, tie ir lielākoties trīsdesmitgadnieki un vecāki – mani laikabiedri, kas meklē sevi tālāk kādā nākamajā virzienā. Manā kursā ir, piemēram, džeza pianisti, kas vēlas pievērsties skaņas dizainam, ierakstiem, grib producēt. 

– Tādi jau pieredzējuši cilvēki.
– Jā. Man gan jāsaka, ka šajā dzīves posmā es esmu diezgan apjucis ar to jēdzienu – kas tad īsti ir pieredzējis cilvēks? Joprojām jūtos, ka neesmu nekāds pieredzes bagātais, lai gan, ja patinu to savu darīto darbu sarakstiņu atpakaļ, – tas ir nenormāli garš, pat grūti apverams! Un es joprojām jūtu, ka es tikai sāku!