Rihards Zaļupe: Pienākumi mani noturēja pie dzīvības

Meitai bija vien daži mēneši, kad Sondrai atklāja slimību… Pēkšņi viss kājām gaisā.

– Ne man vienai, tevi satiekot, ir sajūta, ka redzu cilvēku, kurš pārnācis no kara – iepriekšējie vairāki gadi līdzās sievas Sondras cīņai ar ļaunu slimību arī tev bijuši kā frontes līnijā…
– Tā ir. Paralēli notika gan trakais laiks ar Sondras veselību, gan rūpes par jaundzimušo Emīliju, gan darbs, gan Dārzciema mājas renovācija. Bet varbūt pienākumi mani noturēja pie dzīvības – nebija laika prātošanai, bija jāmočī. Viss sakrita 2016. gadā, kad dabūjām īpašumu. Atnācu mājās ar zemesgrāmatu, un Sondra teica: «Vecīt, aizej vēl pēc viena šampanieša, esmu stāvoklī!» Nacionālajā simfoniskajā orķestrī pārgāju uz pusslodzi. Meitai bija vien daži mēneši, kad Sondrai atklāja slimību… Pēkšņi viss kājām gaisā.

– Vecu māju nopirkāt?
– 40. gados celtu, ar šarmu – tur dzīvojusi slavenā Dreizera, Dikensa tulkotāja Anna Bauga. Aizrāvusies ar botāniku, milzīgajā dārzā joprojām aug septiņdesmit gadus veci koki; divas akācijas jau dižkoka lielumā. Kad atnācām, bija pilnīgi džungļi, joprojām vasarā šķiet, ka esam laukos. Domājām tur lēnā garā īstenot retro franču stilā, ar vecām sienām… Bet sapratu – nav variantu: būs bērns, un lēnām nesanāks; viss aizgāja pilnā tempā – hipotēka un tā tālāk. Pēc laika sākās ārprāts ar slimību… Apziņa, ka esmu vienīgais apgādnieks ar darbu prestižā orķestrī, viens atjaunoju māju. Nevarēju apstāties arī radoši – man taču jārada mūzika! Paldies Dievam, kaut kā baigi labi sadalījos.

– Ko tas viss tev iemācīja? 
– Pirmkārt, ka apkārt ir kolosāli cilvēki. Un iemācīja, ka tas ir brīdinājums arī citiem. Sondrai tieši grūtniecības laikā uz rokas parādījās tā dzimumzīme. Viņa aizgāja uz ārstniecības iestādi, negribu teikt, kuru, dakteris apskatījās, iedeva smērīti un pateica, lai nāk, kad piedzims bērniņš.