Režisore Laura Groza: Man nepatīk visādi nieciņi un nogurdina mantas

Pavasarī režisore Laura Groza Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī drosmīgi iestudēja izrādi Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos pēc Sandras Kalnietes grāmatas. Tagad izrāde nominēta Spēlmaņu naktij un uzvarējusi Kilograms kultūras ceturkšņa balsojumā, bet Laura pieņemta darbā šajā teātrī.
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
Foto: Agneta Jonele. Stils: Agija Vismane

– Izrāde Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos bija tava debija Čehova teātrī. Diezgan drosmīgi teātrī, kurā vairums skatītāju ir krievu tautības, iestudēt izrādi par latviešiem izsūtījumā, kas krievu tautu neparāda labākajā gaismā. Kāda īsti bija skatītāju reakcija?
– Nezinu, es nevēroju skatītājus. Ar savām izrādēm draudzējos līdz pirmizrādei un tad tās atdodu, jo bieži no tām emocionāli nogurstu. Un šī bija milzīga slodze, tāpēc man pēc tam gribējās klusēt ilgi.

Man visur patīk skaisti trauki, skaistas lietas, skaisti cilvēki, skaistas attiecības, skaists teksts, skaista mūzika.

Bet es ļoti rūpējos, lai mēs šajā izrādē nesāktu flirtēt ar šo tēmu un vēsturi. Man bija izcila komanda, un izdevās tīrs, dzidrs stāsts. Mēs dzīvojam ļoti sašķeltā sabiedrībā, kur daļa uzskata, ka vēsture ir citāda, tāpēc ar izrādi nācās veikt ļoti smalku sarunu, citādi varējām sabakstīt lapseņu pūzni abās pusēs. Un tā ir intīmas formas izrāde, mēs spēlējam 130 cilvēkiem, tāpēc nemaz ne tik daudzi to ir redzējuši.

– Un tagad tu ne tikai iestudē izrādes, bet pati esi pieņemta darbā šajā teātrī. Kas šeit ir tavs lielais izaicinājums?
– Man ir diezgan garš amata nosaukums – esmu mākslinieciskās stratēģijas un repertuāra plānošanas vadītāja. Kopā ar Danu Bjorku (teātra direktore – red.) strādājam pie repertuāra izveides un kopīgās mākslinieciskās stratēģijas, un tas nav tikai teātris uz skatuves, bet komplekss pasākums. Mana iniciatīva bija galerijas izveide, tūlīt sekos jau trešā izstāde, un top diskusiju platformas, kur aicināsim sarunāties arī par neērtām tēmām. Valodniecības kontekstā mēs aktualizēsim jautājumu par to, kā nosaukt cilvēkus, kuri nav etniskie latvieši, bet dzīvo šeit un ir lojāli šai valstij, Latvijas piederīgie. Latvijieši? Rainis savā laikā mēģināja tādu jēdzienu integrēt, bet tas neiesakņojās.

Tas ir aktuāli daudziem cilvēkiem šajā teātrī, jo šajā kontekstā viņiem nav vārda. Tas ir viens no uzdevumiem, ar kuriem mēģinu nodarboties, strādājot šajā teātrī. Pateikt vārdu integrācija liekas diezgan virspusīgi, tas ir kas cits, sirdsdarbs, kur satiekas cilvēki, kas par kaut ko ir vienoti.

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Par 4 nedēļām
1 €
pirmie trīs maksājumi, pēc tam 3.99 €
Izmēģini
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā
Populārākā izvēle
Par pirmo gadu
24.49 €
pēc tam 34.99 €
Abonē
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Raksta abonements
5 €
Derīgs 28 dienas
Abonē
plus
Pieeja vienam rakstam
plus
Santa+ vide bez reklāmām
plus
Pieeja rakstam jebkurā ierīcē
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Abonē